SDK

 

. 

Šeti es publicēšu Emīla fon Juntsa "Apslēptos Kultus"gandrīz pilnā versijā.Gribu , lai šī saita lasītāji, neuztver šeit publicētos materiālus tiešā nozīmē (kaut gan ir arī informācija, kas ir tieši jāsaprot), jo ir jāmāk lasīt ''starp rindām'', tas attiecas ne tikai uz šo vienu publicēto grāmatu , bet uz vairumu materiālu kopumā.

 

 

                         Emil Fon Junts

     Apslēptie Kulti

                                    1919.g.

Emīls fon Junts piedzima 1849.gadā savējā tēva, austriešu muižnieka un diplomāta Lotara Fon Juntsa muižā. Viņš saņēma brīnišķīgu mājas izglītību, kā jau pieklājas dižciltīgam cilvēkam, bet tā kā viņa māte nomira, kad viņam bija tikai trīs gadi, bet tēva darbi piespieda viņu nebūt mājās lielu laika daļu,tad no pašas agrākās bērnības Emīls pamatā tika priekšā stādīts pats sev.

Izstudējot Paracelsa , Vasīlija Valentīna un pārējos mistisko autoru sacerējumus,kas bija lielā daudzumā bagātās ģimenes grāmatu krājumā, viņš nevarēja neieinteresēties par noslēpumainajiem un neizzinātajiem spēkiem, kas ietekmē Visuma likteni.

Divdesmit gadu vecumā viņš, spīdoši noliekot eksāmenus, iestājas Berlīnes universitātē, filozofijas fakultātē un, pabeidzot to ar izcilību, aizstāvot diplomdarbu par tematu «Šumēru sākumi Kabbalā», pieņem piedāvājumu vadīt katedru. Viņš ir pirmo skaitlī, kas nopietni nodarbojās ar reliģiozām un mistiskām pirmslaiku tradīcijām, kas pamudināja viņu radīt akcionāru sabiedrību, kuras statūti tika pilnībā saskaņoti ar universitātes statūtiem, bet kapitāli bija ne pārāk augsti, ar mērķi organizēt plaša mēroga zinātniskus pētījumus Ēģiptiešu Caru Ielejā.

Ekspedīcija notika 1878.gadā. Neskaitāmi izrakumi un sarunas ar vietējiem iedzīvotājiem ļāva savākt materiālu, kurš atradās atskaites pamatā, kuru veica Fon Junts 1879.gadā Berlīnes ģeogrāfiskjā biedrībā , kas uz visiem laikiem apglabāja viņa reputāciju oficiālajās zinātniskajās aprindās.

Lūk referāta pamattēzes:

Piramīdu un daudzu citu būvju minimālais vecums skaitās kā minimums desmitiem tūkstošu gadu, turklāt sākotnēji tās netika izmantotas kā kapenes - šo lomu tām piedēvēja ēģiptieši ,Senās un Vidējās valstības periodos, to nezināšanas dēļ..

Senās Ēģiptes civilizācijas attīstības līmenis vienkārši neļāva celt tik majestātiskas būves, elementārais veselais saprāts liek atzīt, ka tas ir – daudz vecākas un varenākas civilizācijas roku darbs.

 Eksistē ļoti svarīgs pamats uzskatīt, ka cilvēks nebūt nav bijis vienīgais saprātīgais zemes iemītnieks visa tās vēstures laikā, un jāatzīst, lai cik tas neticami neizklausītos, nav tāds arī šodien.

Kā jau varēja paredzēt, atskaite izsauca iznīcinošo obskurantisma , ironijas un vienkārši nepamatotu lamu un apvainojumu vilni. Fon Juntsa zinātniskā karjera beidzās, bet viņa ceļš pie izzināšanas tikai sākās.

1880.gadā viņš iepazinās ar Kurtu Svenssonu, ar Dižās Melnās Ložas dibinātāju – spēcīgu un bagātu organizāciju, kura atbalsta jebkādus pētījumus, kas virzīti uz senās gudrības pēdu meklējumiem.

Nav zināms, vai bija viņš iesvētīts Melnā Ceļa doktrīnā, bet daudzi no viņa izteikumiem un rīcībām izdod viņu vismazākajā mērā par skolnieku.

Svenssons, katrā ziņā, norādīja viņam spēka pielikšanas pareizo punktu. Viņš apgalvoja, ka īpaši izcili atklājumi var tikt veikti mazizpētītos zemeslodes rajonos, no kuriem īpaši izcēlās četri: Indonēzija, Maršallovi salas, atsevišķi salas rajoni Madagaskarā un Centrālā Amerika.

1881.gada 15.septembrī Fon Junts atpeldēja no Saigonas uz neliela kutera ar komandu no četriem cilvēkiem, virzoties uz Sulu arhipelāga. Tā sākās viņa ilgā klejošana. Viņš apmeklēja visas vietas, kuras norādīja viņam Svenssons un daudzas citas. Nākamo piecpadsmit gadu garumā viņš ne reizi nebija Eiropā un atgriezās tikai pavasarī 1896. gadā.

«Apslēptie kulti» - darbu, kuru mēs dāvājam jūsu uzmanībai - tika uzrakstīts četru mēnešu garumā. Tik tikko pabeidzot manuskriptu, zinātnieks sāka gatavoties ekspedīcijai uz Dagomeju, ar mērķi pierādīt satriecošu hipotēzi par to vietu kolonizāciju, ko veikuši romieši mūsu ēras V gadsimtā. Vēl jo vairāk, viņš uzstāja uz to, ka romiešu pēcnācēji vēl līdz šim dzīvo Centrālā Amerikā, atturoties no liekiem kontaktiem ar ārpasauli - līdzīgi leģendārajai tautai Tnabs, kura ir aprakstīta «Kultos», viņi šķērsoja Atlantijas okeānu, pametot to pašu koloniju Dagomejā, kuras pēdas Fon Junts , lai ko tas arī prasītu gribēja atklāt.

 Šī ekspedīcija kļuva viņam pēdējā - viņš pazuda Nigērijas džungļos 1897.gadā, pēc gada ,pēc Svenssona nāves. Rūpīga izmeklēšana, ko veica jaunais Ložas Pontifiks - Joganns Kellenheims, ļāva noskaidrot, ka pēdējie, kas redzēja viņu, bija melnādainie nesēji un vienīgais eiropietis, kurš palika dzīvs šajā lietā, - kā redzams, pēdējais smagi saslima un nevarēja turpināt ceļu, bet pirmie vienkārši dezertēja, jo vietas, uz kurām devās ekspedīcija, skaitījās nolādētas.

Fon Juntsa dienasgrāmatas un raksti kļuva par Melnās Ložas īpašumu, 1919.gadā pirmoreiz izdeva iluminātu sabiedrība. Tulkojums no vācu N.S.T. of G.B.L.

                                                  Priekšvārds.

Ne drusciņ nešauboties un pilnībā sniedzot sev atskaiti tajā, ko daru, es taisos uzgraut cilvēcei briesmīgu vēsti, kas atnāca pie manis no laika dziļumiem,nesaudzīgu nevis tāpēc, ka tas nodzēš no zemes virsmas tā pēdas , kas kaut kad eksistēja, bet tāpēc ka daudzos gadījumos ir droši tos glabāt zem aizmirstības plīvura, kas ir noausts no miljoniem smilšu un putekļu tonnām, no okeānu ūdeņu resnuma, beidzot, no nepārejamām nomalēm un jaunavīgiem biezokņiem, kur civilizētiem ļaudīm neizdzīvot, bet mežonīgas barbaru ciltis, kas dzīvo tur, liekas, par spīti visiem dabas likumiem,ir apveltītas ar noslēpumiem, kuri šausminātu jebkuru dabas izzinātāju, ja vien viņš spētu izpelnīties nepieklājīgo uzticību, pēc viņa sapratnes, mežoņu un tiktu pielaists pie aizliegtā augļa, kas aug uz Ļaunuma zināšanas koka, bet pēdējais līdz šim nav izdevies nevienam no tiem, kas pēc kaut kādiem nejēdzīgiem maldiem uzskata sevi par izciliem zinātniekiem, īstenībā esot tikai pašapmierinātu izlecēju pūlis, kas nespēj atbildēt uz pašiem vienkāršākajiem jautājumiem.

Bet cilvēkam, kurš atvēris savējo saprātu patiesai izzināšanai, nevis vienkāršai materiāla savākšanai saskaņā ar tā saucamajiem zinātniskajiem metožu principiem, nav nekādas negrozāmas nepieciešamības izšķērdēt dzīvi uz meklējumiem zemes dziļumos vai jūru dibenos, mitros džungļos un bezūdens tuksnešos, jo tikai viņš precīzi zina, kur un, pats galvenais, ko viņam vajag meklēt. Pietiks iepazīties ar putekļiem klātu manuskriptu, aizmirstu arhīvu un bibliotēku klusumā, jeb zinātnes vīri uzskatīja to par savas uzmanības necienīgu, uzklausīt pusanalfabētiska zemnieka nostāstu no tuvajiem laukiem, aplūkot kā pienākas freskas un vitrāžas katoliskajā baznīcā - cik daudz tur tiek ietverts elementu, kas iziet tālu aiz Evaņģēlija sižeta robežām un pildīti ar senu un draudīgu jēgu.

Esot brīnišķīgi iepazīstināts par nākotnes notikumiem, kas draud visai cilvēciskajai dzimtai ar galīgu bojāeju, es neizjūtu nekādu nervu sabrukumu šajā sakarā un man nav nepieciešams nekas, lai ticētu jelkādam labākam iznākumam, ko karsti sludina mūsdienu reliģiju melīgo macītāju vairākums. Vēl jo vairāk - viss, ko es zinu, piepilda mani ar dziļu apmierinātību un svētām trīsām pret Visuma diženumu, kurš nerūpējas par sīkām dzīves daļiņām, ražojot un iznīcinot tās milzīgos mērogos saskaņā ar savējām personīgajām negantajām vēlmēm.

 Visumam ir svešas morāles un tikumības kategorijas - un tādā pašā mērā tam vajag būt svešam tam, kas grib izzināt tās noslēpumus. Atmetot aizspriedumus un māņticību, apglabājot melīgās cilvēciskās jūtas, man izdevās apjēgt pasauļu likteni un intelekta nemirstību, kas pieņem dažādus veidolus satriecošajā pārmiesošanās spēlē un tiecas saplūst ar īsta Ļaunuma realitāti.

Es redzēju Haosa Gudrību, kas ir apslēpta mītu un leģendu lielā daudzumā, kuru saknes aiziet tālos pirmslaikos. Varenu un niknu civilizāciju vēsture, kura apdzīvoja zemi miljoniem gadu atpakaļ un, kura daudzkārtīgi pārsniedza cilvēcisko pēc sava attīstības līmeņa, to uzplaukuma un pagrimuma vēsture, atkarīga no drausmīgiem cēloņiem, viena doma par ko var var likt sajukt prātā, stājās manu acu priekšā.

Man atvērās lielisks un biedējoš magu, burvju un melngrāmatnieku ceļš - visi tie lika augstāk pareizu nāvi ,nekā bezmērķīgu dzīvi, zvaigžņu noteiktu postījumu augstāk par bezjēdzīgo radīšanu, patiesas zināšanas augstāk par aklu ticību.

 Par nelaimi, es nevaru izpaust visus manu pētījumu sīkumus, tā kā man vairākkārt nācās griezties pēc visai bīstamu personu palīdzības,kuras ir neieinteresētas tajā, lai jelkādas ziņas par tiem, vispār jau nerunājot par to vārdiem, kļūtu par sabiedrības guvumu.

Bez tam, kāds galēji derdzīgu tipu konklāvs, kas grib uzdrošināties nostāties pret vienkāršu godprātīgu pilsoņu aizsardzību, ja ne visas cilvēces vispār, noslēpšanās ceļā, bet tajā pašā laikā arī elementāru artefaktu iznīcinoši, kuri var kalpot par mācību patiesuma nepārprotamu pierādījumu, ko tie pieskaita pie kaitīgajām un bīstamajām , nebūtu pretī iegūt šīs ziņas un tādu prieku es nemaz netaisos tiem sagādāt.

Un tomēr es pieminēšu vienu lielisku cilvēku, kurš kļuva par manējo galveno iedvesmotāju uz patiesības meklējuma ceļa, kas apslēpts no apkārtējo acīm. Tas ir Ričards Kavendiš, kurš ir zināms šodien kā Kurts Svenssons, «The Great Black Lodge» dibinātājs. Organizācija, kuru viņš radīja, nodarbojas ar visu interesentu apgaismošanu okultisma un maģijas jomā un veic nebūt ne neveiksmīgu paslepenu karu pret nikniem cilvēciskās dzimtas «aizsargiem» .

«The Great Black Lodge» daļēji apgādāja mani ar naudu , lai es varētu veikt trīs ekspedīcijas - uz Indonēziju, Madagaskaru un uz drūmajām Maršallovi Salām, un pilnībā ņēma uz sevīm ceturtās finansiālu nodrošinājumu - uz Jukatan pussalas džungļiem.

Tas, ko mums izdevās atklāt šajās ekspedīcijās pateicoties mūsu precīziem un skrupuloziem aizgādņu norādījumiem, satriec iztēli. Var teikt ar pārliecību, ka mēs atklājām reliģiju, - kura bijusi bez maz vai ne visukopēja tajās dienās, kad, pēc mūsdienu zinātnieku vārdiem, cilvēku senči nemācēja lietot noasināto akmeni un rungu,nemaz nerunājot par sarežģītākiem rīkiem un nekādas saprātīgas un civilizētas dzīves uz zemes nebija.Bet kas gan tādā gadījumā slēja gigantiskus tempļus un svētnīcas, kuru vecums pēc daudzām pazīmēm rēķinās simtiem tūkstošu gadu? Un kāpēc mežonīgām tautām, kas dzīvoja pilnībā izolētas dažādos zemeslodes punktos, ir tik ļoti līdzīga ticējumu un ceremoniju sistēma, rūpīgi sargājama no neiesvētītajiem, bez primitīviem animistiskiem priekšstatiem, viegli un nepiespiesti izlikti apskatei un spēcīgi atšķiroties vienam no otra?

Tomēr, pats galvenais, neapšaubāmi, ir tas, ka saprātīgu aizvēsturisku rasu pēdas – ir ne vienkārši beigtas ruīnas un nesaprotamas zīmes, kas ir iegravētas uz akmeņiem, blakus kuriem nekas nenotiek. Tās neizskaidrojamās un mīklainās parādības, kuras mums gadījās novērot, pārliecinoši pierāda, ka seno varenība - nav tukša skaņa un ja to spēks reiz atmodīsies pilnā mērā, cilvēcei nepavisam nepaveiksies.

Tātad, kā jau tika teikts augstāk, daudzas patiešām apbrīnojamas lietas atrodas gandrīz vai blakus mums un tāpēc savā grāmatā es aplūkoju ne tikai mūsu iegūtās, tālās un bīstamās malās ,ziņas, bet arī apslēptās un šajos laikos aizmirstās leģendas un mītus, kuri ir izklāstīti diženu mistiķu un dabas izmēģinātāju spīdošajos darbos, tādu kā Abbats Bartolomju un Ibn Stakkabao - laikabiedri slavenajam Abdallaham Aļhazredam.

Kas attiecas uz Austrumiem, uz kuriem vērš savējo skatienu tagadējie patiesības meklētāji no savējām mājīgajām viesistabām, tad uzdrīkstēšos pārliecināt visus šos spiritistus un pārējās tiem līdzīgās augsti garīgās personas, ka tajā pilnībā nav nekā , kas izraisītu interesi šajā zemeslodes daļā, izņemot lētus trikus, ko veic indiešu jogi - lielākoties, par uzjautrinājumu angļiem, - būtu Indija brīva valsts, šī lieta jau sen pārtrauktu savējo eksistenci, zaudējusi angļu aristokrātisko dāsno finansiālao atbalstu.

Cita lieta ir dēmonu pielūgsme ķīniešu ceremonijās,kuras ir daudz kur līdzīgas ar maģiskajiem Rietumu rituāliem - pie gadījuma es taisos skart arī šo tematu.

Pie šī es beidzu īso priekšvārdu un pāreju pie vēstījuma sākuma, ko es nosaucu neuzkrītoši, bet precīzi par «Apslēptajiem Kultiem».

                                                  1.Nodaļa.

Pēdējā no valstīm, kura pakļāva sev gandrīz vai visas pasaules tautas, bija Dižā Asīrijas Impērija. Radās viņa apmēram 60 tūkstots gadu atpakaļ un sešsimt gadsimtu laikā ar varu, ko deva pārdabiskās būtnes un varenie melngrāmatnieki pirmajiem Asīrijas cariem, nesaudzīgi tirdīja Ah'hapatu (mūsdienu Ēģipte), Šan zemes (Ķīna) un Sendu (Indija). Viena no Impērijas provincēm dēvējās par Mot Zemi un atradās, spriežot pēc astronomiskiem norādījumiem, kuri ir ietverti senos manuskriptos un labi zināmi ļaudīm, kas ir pietiekami kompetenti šajos jautājumos, Centrālamerikas teritorijā.Šeit nav par ko brīnīties - asīriešiem pat nebija priekš kā būvēt kuģus, kas būtu spējīgi stāties pretī Atlantijas Okeāna vētrām un negaisiem. Tie varēja vienkārši pievaldīt stihiju, kad tas bija nepieciešams, bet arī kuģu būvniecības mākslā sasniedza tomēr neredzētus augstumus.

Dotā province ir pirmo skaitā, kurai izdevās kļūt par patstāvīgu valsti. Tas notika 45 tūkstots gadus atpakaļ, un no tā laika zemes Mot karotāji un brīnumdari veiksmīgi atvairīja asīriešu uzbrukumu, nevēloties samierināties er tādu lietu sākumu. Palīdzēja tiem atlantu (pareizāk, to pēcnācēju) neskartais briesmīgais mantojums, kuri reiz šeit bija dibinājuši savējo koloniju, bet pēc tam tie tika padzīti uz Āfriku , ko paveica Dzeltenās Rases drošsirdīgie karotāji, kuri ieguva šo teritoriju.No pēdējiem cēlušies Amerikāņu indiāņi. Kad iekšējo strīdu dēļ burtiski izjuka pa daļām Dižā Dzeltenā Valstība, viņi neatgriezās dzimtenē un drīz vien krita barbarisma stāvoklī. Tiem nepietika nedz spēks, nedz prasme, lai izmantotu savvaļas lietas, kuras bija saglabājušās šais malās, izlasītu un atšifrētu manuskriptus un atlantu rakstus – tie apguva tikai dažas senas vienkāršākās burvestības. Bet Asīrijas iekarotājiem pietika pieredze. Tie brīnišķīgi saprata iepriekšējās rases mantojumu un izmantoja to savējos mērķos.

Visas ziņas, kuras es šeit izklāstu, tiek ietvertas tā saucamajā «Kaina hronikā». Iekams turpināt savējo stāstījumu, kas ir radīts uz šī dokumenta bāzes, es uzskatu par savu pienākumu iepazīstināt lasītāju ar tās vēsturi.

Kā zināms, 451 g. no K.DZ. hunnis Attila piegāja pie Mūžīgas Pilsētas, grasoties ieņemt un iztukšot to. Par šo izcilu personību vēsturniekiem zināms ne pārāk daudz – piemēram,viņa dzimšanas precīzs datums, nav oficiālās zinātnes noskaidrots vēl līdz šim.

Daudz vairāk var paziņot par to melnā okultisma adepti. Tie ne tikai zina, kad piedzima Attila, bet arī to kas viņš īstenībā bija. Tie runā, ka karavadoņa tēls, kas nezina sakāves – ir tikai pārcilvēciskas būtnes maska - Dižā Nimroda, Babiloniešu Torņa Būvētāja, tas kuru Bībelē nosauca par Zvēru- reinkarnācija.

Mūžīgas pilsētas aplenkums kļuva par to notikumu, pateicoties kuram kristīgajā literatūrā parādījās jauns termins – Antikrists. Lieta ir tajā, ka nepārprotams ienaids un naids pret kristietības ticību bija raksturīgi slavenam hunnim no agras jaunības. Kāpēc gan viņš pagrieza karapulku atpakaļ, neskatoties uz to, ka uzvara bija tik tuva?

Atbilde slēpjas senajā ugru teikā,kuri taisnīgi sauc sevi par huņņu pēcnācējiem. Saskaņā ar teiku, pats Attila un visi viņa karakalpi redzēja pār Romas debesīm milzīgu krustu ar pie tā piesistu Glābēju. Caurdurts ar šķēpu, Jēzus nogāzās no krusta, kurš tūlīt izbārstījās pa gabaliem, un, krisdams, Glābējs izskatījās kā vārgs sirmgalvis.

Redzot šo ainu, huņņu vadonis izteica: «Mēs vinnējām kauju. Viņa valstība nenoturēsies». Tūlīt pēc tā viņš deva pavēli atkāpties no Mūžīgas Pilsētas, bet pēc aculiecinieku liecībām pati atkāpšanās vairāk atgādināja uzvaras gājienu, nekā apkaunojošu bēgšanu.

Bet šis sena leģenda nebūt ar to nebeidzas. Stāsta, it kā reiz, ieilgušā aplenkuma laikā kāds klejotājs melnā apģērbā tuvojās dižā pulkveža teltij. Karakalpi, kas atrodās tuvumā, tika spēcīgi pārsteigti par to, ka viņam izdevās paiet neievērotam garām uzraugiem, kas apsargā nometni, un tūlīt pat, krītot niknumā, metās pie klejotāja, kuru uzskatīja, pēc visas ticamības, par spiegu vai algotu slepkavu, bet Attili balss: «Pagaidiet, lai ienāk», apstādināja tos.Karotāji paklausīja, jo sen nojauta, ka to vadītājs pazīstas ar Tumsas spēkiem, - jāsaka, tas piepildīja tos ar lepnību - un dotajai vizītei var būt sakars ar viņa noslēpumainajām un briesmīgām darbībām. Huņņu virsaitis stingri aizliedza kādam tuvoties pie viņa telts un vispār traucēt viņu, līdz tam brīdim, kad viņš pats neiznāks ārā - pat negaidīta pretinieka uzbrukuma gadījumā.

No telts viņš iznāca tikai pēc septiņām dienām un tūlīt pat pavēlēja sodīt ar nāvi uzraugus, kas apsargā nometni no rietumu un austrumu puses, apgalvojot, ka klejotājs ieradās nometnē no rietumiem un iegāja caur tās austrumdaļu, bet nelaimīgie muļķi neko nav pamanījuši un tāpēc tie ir jāmirst.

Pēc tam viņš pasauca pie sevis kādu iekārdinātu burvestībās gallu,kuru sagrāba gūstā vienā no savējām uzvaras kampaņām ,kurš izpildīja ārstētāja pienākumus karapulkā un izskaidroja viņam, ka noslēpumainais apmeklētājs - ir neviens cits, kā Nemirstīgais Kains, ar kuru viņš sarunājās teltī nedēļu ilgi, ne pieskaroties nedz ūdenim, nedz barībai. Attila pavēlēja brīnumdarim-ārstētājam pierakstīt visu to, par ko tie runāja, kas arī tika izdarīts.

Pēc ceturtdaļas gadsimta Mūžīga Pilsēta krita, bet kristus baznīca, no visām pusēm apsūdzēta ķecerībās, zaudēja pilnīgo vienotību, bet pēc tūkstots gadiem, pēc Tautu Kaujas vispār sadalījās uz divām konfesijām - katolisko un pareizticīgo, turklāt pirmā gandrīz bez cīņas piekāpās iekarotās pozīcijas protestantiem, bet otrajai vispār nav vienota sludinātāja un sastāv no liela skaita patstāvīgām organizācijām, un ja taisnība bija Jēzum, kad viņš noteica, ka neviena valstība, sadaloties sevī, nenostāvēs, tad Attili vārdus var uzskatīt par piepildījušos pareģojumu.

Kas attiecas uz dokumentu, kas ir zināms kā Gallu Vīstoklis, ungāru kņazu dzimtai Kameši tas pieder vēl līdz šim. Tie ir - ļaudis, kas dzīvo ļoti noslēgti. Tos nevar satikt saviesīgās pieņemšanās – vai var satikt ļoti reti.

Manuskripts, ar kuru tie laipni atļāva mums iepazīties, pārstāv īstu melngrāmatnieku bībeli. Viņā ir secīgi izklāstīti svarīgāko notikumi, sākot ar zemes dzimšanas momentu no miglaina mākoņa, līdz pat tai dienai, kad senā Asīrijas lielvalsts galvaspilsēta - pilsēta Keneb - tika nodzēsta no zemes virsmas ar nūbijas un persiju algotņiem, un Babilonā sāka valdīt Merodahs (vēlāk pielūgtais kā dievs Marduks) , kas notika apmēram divdesmit tūkstošus gadus atpakaļ.

Aiz tā sekoja vispārēja cilvēces degradācija, ko pareģoja Hronika un mēs līdz šim plūcam tās augļus, bet viens otrs izdabū no tā ne mazu ieguvumu, bet to beigas būs tik drausmīgas, ka tā aprakstam neatradīsies vārdi.

Apbrīnojamais Mot zemes vēsture, kuru es izlasīju senā manuskriptā, galīgi pārliecināja mani manā nolūkā - aci pret aci satikties ar to, kas patiešām ir pelnījis Aizliegtā augļa lepno vārdu.Es stingri zināju - ja šī tikšanās notiks, pēdējās neziņas driskas tiks norautas no manējām acīm.

Es gribēju nekavējoties doties uz Centrālameriku, bet zinoši ļaudis pārliecināja mani, un pats es drīz vien sapratu, cik neapdomāta būs manējā rīcība, ja, tiecoties nonākt pašā Apslētākajā sirdī, es vispirms nepieskaršos pie citām Tā robežām, kas ir pieejamākas tā cilvēka skatienam, kāds es tad biju - neganti ticīgs, bet nebūt ne zinošs.

Man ieteica sākt manus pētījumus citos zemeslodes rajonos, kur es varētu ar precīzu datu un precīzu instrukciju palīdzību, atklāt lietas, kuras interesē mani, bez īpašas piepūles un tikai pēc tam veikt ceļojumu uz vietu, ko mistiķi sauc par pašiem Vārtiem uz Aizrobežu, kas prasīs pieredzes esamību, kuru es varēšu iegūt mazāk sarežģītajos un bīstamos pasākumos.

Beigās es organizēju trīs ekspedīcijas, un, katru reizi, atgriežoties civilizētajā pasaulē, tika pārliecināts par to, ka esmu gatavs apmeklēt Jukatanu ar pilnīgi konkrētu mērķi un divreiz mani atrunāja, minot neapgāžamus iemeslus. Tikai trešoreiz, pēc neticamiem piedzīvojumiem uz neviesmīlīgām un naidīgām Ratak salām, kad es stāvēju pret līniju, kas nodala tikai pēc pirmā acu uzmetiema saprātīgi un taisnīgi veidotu Universu, no tīra bezprāta apgabaliem, manējā vēlme saņēma neapšaubāmu atbalstu.

Šo attēlu (nepublicēju, bet tas ir  Asīriešu melngrāmatnieku varas simbols) mēs atradām desmitiem reižu pašās negaidītākajās vietās. Ar šo zīmi nobūra dēmonus un Tumsas garus, tā kalpoja par zīmolu, kas sastiprina dēmonu pielūdzēju konklāva slepenos rakstus ,kuri tūkstošgadu laikā bijuši Senās Asīrijas uzticamas personas un imperatoru padomdevēji. Pirmoreiz man izdevās redzēt šo simbolu uz nelielas akmeņu plātnes, izmērā divas uz divām pēdām, iegrieztu Skotijas grāfa Merdoka dzimts pils sienā, Viņš parādīja man arī zelta medaljonu ar simbola attēlu, ko atrada viens no viņa tālajiem senčiem Palestīnā, krustu gājiena laikā, piedalīties kurā viņu pamudināja galējas vajadzības stāvoklis.Kad es apvaicājos grāfam par plātnes izcelsmi, tad izdzirdēju atbildē pavisam ne to ko gaidīju un, atzīstos,ka vispirms vienkārši nenoticēju. Šī lieta nemaz netika atrasta Austrumu valstīs. Izrādās, kad IX gadsimtā Ešli Maks Merdoks uzsāka fundamenta likšanu, zemnieki, kas roka būvbedri, uzdūrās uz kaut kādu ciklopiskas uzbūves ruīnu, kura ir celta nezin kad un nezin kas to ir cēlis. Ar precīzi tāda paša izmēra plātnēm no tā paša baltā akmens ar dzeltenām svēdrām tika atrastas gigantiskas sienas atliekas, bet zīme tika atttēlota tikai uz divām, izsistas ar lieliska gravētāja roku, kuram līdzīgu mūsdienās neatrast un vispār, varbūt vispār ne cilvēks ir pielicis pie tā roku?Bet tajās dienās es nevarēju atļauties pat paredzēt ko tādu.

Visas plātnes,izņemot divas iepriekšminētās, tika izmantotas , šajos laikos neeksistējošās svētās Jeronimas baznīcas būvniecībā. Runā, it kā viņu nopostīja pēc vietējā bīskapa pavēles, jo tajā notika tas, ko labie kristieši redzēja kā pretīgu velnešķību. Citas plātnes liktenis ar izsistu uz tās sigilu, bez tās, kuru man bija laime novērot, nav zināms, kaut arī ir pieņēmumi, it kā tas pats krustnesis, ap to laiku pēc kārtības kļuvis bagāts, to līdzpaņēma, dodoties nākamajā gājienā, no kura vairs nav atgriezies.Pie tam viņš pamets, faktiski, likteņa varā, sievu un mazgadīgo dēlu. Pēdējais, vēl nemākot runāt mēdza sagriezt savējās rokas ar asiem priekšmetiem un zīmēt ar personīgajām asinīm noslēpumainus hieroglifus. Kļūstot vīrišķīgs, viņš ieslīga melnajā maģijā un turēja pastāvīgās bailēs visu apkārtni. Viņam izdevās atklāt Merdoka uzvārda izcelsmes noslēpumu - viens otrs no maniem lasītājiem, iespējams jau nopratis, kur šeit pa lietu.

 Merodahs, pēdējais Asīrijas imperators, pēc Kenebas krišanas, kura būvēta netālu no Aššura ezera (Mirušās jūras), skrēja no galvaspilsētas un paslēpās uz Svētas salas, kuru mēs saucam vienkārši par Britāniju, tai laikā kad Babilonā tronā sēdās uzurpators, kas uzdevās par viņu. Patiesais, diženākās valsts valdnieks un viņa tuvie melngrāmatnieki bija spiesti pārvarēt tik milzīgu attālumu, jo visas impērijas provinces, no Efapas Ziemeļāfrikā līdz Helešbei Austrumeiropas līdzenumā, tika neaprakstāmu nemieru un briesmīgu karu apņemtas, bet pilsētas tika nopostītas un bija nederīgas dzīvošanai.Nepieciešams ņemt vērā arī to, ka viltvārdis, kas piesaistīja dažus priesterus savā pusē, bija gatavs vajāt bijušo imperatoru vienalga kur, ja vien zināja, ka viņš ir dzīvs.

Un vēl līdz šim uz Svētas salas dzīvo Merodaha pēcnācēji, vai Marduka, un nēsā savējā tālā senča uzvārdu, kas ar laiku pārveidojās par Merdok, un tikai nejaušība, kura, kā uzskata daudzi visai zinīgi ļaudis, ir apslēpta likumsakarība, ļāva vienam no viņiem atklāt savas dzimts vissenāko ligzdu veidojot jaunu.

Mūsdienu zinātnieki, kliedzot un mīdot ar kājām, vai smokot no smiekliem, pavaicās man, kādā veidā es varu pierādīt saikni starp Asīrijas kultūru, kuras vecumu tie nosaka četrās tūkstošgadēs, un britu salu rupjo barbarismu tik tālā, pēc viņu mēriem, laikmetā.

Izmantošu vienu no šumēru leģendām un tāpat minēšu teiku par «neprātīgajiem ķeltiem» - tad sakars, kurš ir šķiet izdomāts, kļūs acīmredzams.

Pirmais stāsts, kas ir izdabūts no šumēru ķīļrakstu kanāliem ir tāds. Reiz septiņi Ennani (Astarti) priesteri sagribēja piesmiet sievieti, kura dzīvoja pie dēmoniskās Ekvabbu dievības tempļa, bet viens no septiņiem sāka atrunāt pārējos no briesmīgās zaimošanas. Apvainojot viņu gļēvulībā, seši, nenorunājot, nodūra nelaimīgo ar dunci un iegāja templī, kur izrēķinājās ar apbruņoto sardzi un ar negantu niknumu ķērās klāt savējam upurim.Kad viss tika pabeigts, viņi izdzirdēja drausmīgu balsi, kas teica, ka ir pienācis septītā priestera laiks paveikt to, ko izdarīja viņi, un redzēja savējo biedru ienākošu dievnamā, nešaubīgi, augšāmcēlušos no mirušajiem.

Runā, ka Ekvabbu kulta kalpotāji atrada dievnamā septiņus vīriešu un vienas sievietes bez dzīvības, izžuvušus ķermeņus, un novietoja tos akmeņu nišās, kas ir novietotas pa galvenās zāles perimetru, par pamācību visiem, kas nodomās iekļūt svētnīcā ar nelabiem nodomiem pret dievību.

Otro stāstu es varu izstāstīt pieminot nesalīdzināmi daudz vairāk sīkumus.

Tā ir leģenda par sešiem gariem, ar kuriem var noslēgt līgumu ar termiņu uz trīspadsmit gadiem,ar senākā ķeltu meža dieva IKVABE dēliem, aizmirstu aptuveni trīstūkstoš gadu atpakaļ. Tie ir seši un to vārdu sākumburti sastāda Dievības vārdu: ILVAR, KNECTO, VERDELEN, ANUGES, BURBAS, EMERIC.

IKVABE vārda skaidra līdzība uzreiz krīt acīs, bet dotā detaļa – nebūt nav vienīgā,kas spējīga izsaukt izbrīnu, bet par to - nodaļas beigās.

Viduslaiku valodā, kura ir smaga un grūta uztverei, manuskriptā tiek aprakstīti notikumi, kas noveda pie tā, ka Ikvaba vārdu atcerējās atkal - jau I tūkstošgadē A.D.

Es neatrodu par lietderīgu aprakstīt rokrakstu pilnībā - dotā darba apjoms neļauj izdarīt to, bet aprobežošos ar atstāstījumu un dažiem citātiem.

Dzīvoja vienā ciemā, Romiešu impērijas bojāejas laikā, seši brāļi – laupītāji , ar briesmīgu ļaundarbību mēru tie, likās, tiecas pārspēt cits citu.Un sauca tos precīzi tāpat, kā IKVABE dēlus, bet ne tā godā bija tie nosaukti, bet gan vienkārši tāpēc, ka ķelti deva vārdus savējiem bērniem saskaņā ar dzimšanas datumu,dažām pazīmēm un notikumiem, kas notika attiecīgā dienā, un neviens nepievērsa uzmanību neparastajai likumsakarībai, jo neatcerējās seno un briesmīgo vārdu.

Tas varēja būt vienkārša nejaušība, kuru izmantoja Dievs, bet vai tad ne viņa spēkos bija izkārtot visu tieši tādā veidā , neapmierinātam ar to, ka viņa tauta vairāk viņu nepielūdz?

Savā dzimtajā ciemā brāļi nevienam nenodarīja kaitējumu, bet nevis labā mudināti viņi nekaitēja, bet gan tikai tāpēc, lai vienmēr viņiem būtu uzticams patvērums vajāšanas vai pakaļdzīšanās gadījumā, un ar šo mērķi dāsni dalījās ar savējiem kaimiņiem ar pielaupītajiem labumiem.

Bet svešos ciemos tie, gadījās, pa tīro izgrieza visus vīriešus, jo prasmē nogalināt un cīnīties tiem nebija vienlīdzīgo, bet sievietes - no jaunām meitenēm līdz bezzobainām vecenēm izvaroja un papilnam izsmejot, atkal jau atņēma dzīvības.

Gadījās tiem reiz veikt uzbrukumu Uitstauena ciemam, tagadējās Loulenda zemēs. To pēdējais upuris izrādījās vietējā mednieka meita, kurš tikmēr atradās mežā.Viņi izsmēja viņu pēc kārtas - vispirms vecākais, bet aiz viņa visi pārējie, vecuma kārtībā. Līdzko mazāks brālis pabeidza savējo netīro lietu, atskanēja briesmīga balss, izejoša it kā no visām pusēm uzreiz: «Bet tagad es papriecāšos ar viņu».

Izdzirdot balsi, brāļi tūlīt krita bez dzīvības. Pa to laiku meitenes tēvs atgriezās mājās. Viņa acu priekšā pavērās murgains skats.Būdu kūpošie vraki un līķu kalni uz zemes un starp tiem viņš redzēja seši cita ciema ķermeņus - pēdējos viņš bez piepūles noteica pēc to apģērba. Viena no tiem rokā bija sažmiegta viņa iemīļotās meitas josta, izšūta no dārgakmeņiem, bet pati meitene nekur nebija. Viņš uzreiz noprata, ka atnācēji ir tie paši leģendārie ļaundari, par kuriem runāja visur, un cerība atrast savējo meitu dzīvu un veselu pameta viņu, bet tas, ka viņš nevarēja atrast tās ķermeni un nodot zemei, padziļināja viņa bēdas simts reižu vairāk.

Varētu būt, domāja viņš, tie sadedzināja savējo nelaimīgo upuri, vai noslīcināja viņu ezerā. Dīvaina likās viņam laupītāju nāve - uz to ķermeņiem nebija nopietnu ievainojumu. Zvēru zobu un nagu pēdas arī nebija. Kas gan nogalināja tos? Kristīgas māņticības tikai drusciņ skāra mednieka dvēseli. Un tomēr viņš nenolēma izsmiet to līķus , kuri sniedza viņam smagāko apvainojumu no visiem iespējamiem un ievainoja nāvīgi pašā sirdī.Viņš izraka septiņus kapus - seši no tiem ar viņa rokām tika apglabāti brāļi, bet septītajā - viss, kas palika no meitas - dārglietu jostu. Aizberot visus kapus ar zemi, viņš sāka apraudāt neatgriežamo zaudējumu. Ļaunas mēles runāja, it kā mednieka mīlestība pret savējo meitu izpaudās ne tikai tēvišķīgu jūtu līmenī. Jo vienkāršāk bija viņam, nepārzinot to, izpildīt rituāla priekšrakstus. Reiz naktī pazīstama balss pasauca viņu.Iznākot no būdas, viņš redzēja stāvošu uz ceļiem, ar muguru pret viņa, kailu meiteni. Pavērojot uzmanīgāk tās matus un figūru, viņš bez piepūles atpazina to, kuru uzskatīja par nelaikā aizgājušu bojā.Meitene sacīja viņam: - Senais dievs nolaupīja mani. Bet vispirms šie nelieši izdarīja ar mani to, ka līdz šim es ļāvu vienīgi tev. Ja gribi mani atriebt, vispirms paņem mani no aizmugures, bet nekādā gadījumā neskaties man sejā, jo tagad es piederu Dievam.Mednieks paklausīja, un uzreiz gan pēc kopošanās saņēma no meitas skaidras instrukcijas. Viņam bija jāpagatavo Zizlis un nāves Bungas. Pēc tam jāatrok brāļu kapus, bet pēdējo - tukšo kapu, kas ir paredzēts viņai. Tad meitene atkal ieradīsies pie viņa un viņam ir atkal jāsavienojas ar viņu, neredzot viņas seju. Pa visu darbību pabeigšanas, ļaundari augšāmcelsies un trīspadsmit gadus ilgi bez ierunām klausīs viņam.Nogalināt tos nevar, bet paši tie var iznīcināt ko vēlis, un nav pasaulē burvestības, kas ir spējīga apstādināt tos.

Bet kad iztecēs trīspadsmit gadi un viena diena, tiem ir jāiegūst brīvība, citādi bēdas būs rituāla veicējam. Pabeidzot savējo runu, meitene pazuda, izšķīstot gaisā, līdzīgi miglai.

Mednieks izdarīja visu to, par ko viņa sacīja viņam un seši gari, ieejot beigtajos laupītāju ķermeņos, atdzīvināja tos. Ar savējo neievainojamo palīgu palīdzību ķelts, kas cēlies no vienkāršas dzimtas, drīz vien tapa par klana valdnieku, tā kā tie piegādāja viņam zeltu un dārglietas, bet pēc tam, kad viņš kļuva bagāts, novāca no viņa ceļa reālus un paredzamus sāncenšus.

Viņš uzbūvēja pili un slēpjoties aiz tās sienām, nodevās neapvaldītām orģijām. Kad dieva dēlu kalpošanas laiks gāja uz beigām, saimnieks vai nu negribēja tos atlaist,vai vienkārši nokavēja (ziņas par to ir saglabājušās visai pretrunīgas) - bet beigās viņš tika briesmīgas kaites sakauts - no viņa krūtīm un vēdera izauga melni ziedi un zāles, kas izdeva neciešamu smirdoņu, bet šo augu augļi bija līdzīgi viņa personīgajām iekšām.

Sajūtot nāves tuvību, viņš lika pasaukt kristīgo garīdznieku cerībā uz to, ka viņš izdziedinās viņu ar savējām lūgšanām. Bet tas nepalīdzēja. Vienīgais, pie kā noveda šī vizīte - pie ķelta sīka padarītā stāsta - pirmsnāves grēksūdzes, kuru pierakstīja baznīcas kalpi un šajos laikos kļuvusi par mācītas sabiedrības šaura loka īpašumu,kuriem ir atļaujas uz noputējušām Oksfordas grāmatu glabātuvēm, kur pārējo ieeja stingri ir aizliegta.

Tagad es pāreju pie sīka rituāla apraksta, ko es sastādīju uz manuskripta bāzes.

                           Maģiskais Zizlis.

Tas ir jātaisa no «gaišajām» koku sugām - dižskābarža, skābarža vai kļavas, noteikti no viengabalaina koksnes gabala. Tā virsmas «sākumu» daļa – cilindriska, uz tās izveidotu skrūvju līniju, apvijoša to septiņas reizes un ar uzrakstu. Aiz tā seko paresninājums triju gredzenu veidā, tālāk - sešstūraina prizma ar ornamentu uz visām tās robežām, vēl viens paresninājums - rokturis, tad sešstūraina prizma, kas ir īsāka, nekā pirmā, ar tādu pašu šķēlumu un speciālu simbolu, uz katras malas, un «beigu daļa» sešstūrainas piramīdas formā.(p.s.attēlus nepublicēju).

Veidot uzrakstus un zīmes vajag ar dzelzs asmeni, saslapinot to ar nolaidušās sievietes asinīm un rituāla veicēja sēklu.

Iesvētīšanu sāk rietā, stāvot uz ceļiem, ar seju pret rietumiem un noliec zizli pret sevi. Pie tā «sākumam» ir jāskatās uz dienvidiem, bet «beigām» - uz ziemeļiem.

Iesvētīšanas vārdi skan tā:

YU USTANAN EVERET KZAMAL

VAA TENTU HUS ABRUR SED IADUSHMANAN IVTAKAR ZML BACHACHER

Pasakot tos un ieturot ilgu pauzi, noteic nodziedot:

EKO EKO AZARAK EKO EKO ZOMELAK OLE OLE BARRABAS OLE OLE AZAZAS

 Tas ir – varens vārdojums, kas piesauc dižo IKVABE Dievību. Vienu no kuriem Romas iedēvēja par Cernunnos - Ragainis, redzot tā attēlu svētnīcā, kuru izlaupīja.

Iesvētīto zizli nepieciešams ietīt sarkanā audumā, ierakt zemē un nedrīkst ierasties tejienē līdz tam laikam, kamēr neiestāsies rituāla diena.

Ornaments.

Uzraksts starp līnijas vijumiem sastāv no burtiem, kas neattiecas uz ķeltu rakstību, kura eksistence līdz šim nav pierādīta, ne arī pie kāda no rūnu alfabēta zināmajiem variantiem. Dažu simbolu atkārtošanās liek domāt, kas šeit tiek izmantota kaut kāda maģiska rakstība, bet tā vai tas, un ja tā, tad kāda ir tās izcelsme, okultisma pētniekiem vēl līdz šim nav zināms.

                                                          Nāves Bungas.

 Šis priekšmets tiek izmantots rituāla kulminācijas stadijā. Lai pagatavotu viņu, nepieciešams iespīlēt melnu bifeļa ādu dzelzs stīpā. Ādas gabalam jābūt apaļam, bet tā diametram jāpārsniedz stīpas diametru, bet nedaudz. No apgrieztās Bungu malas vajag ar varu apļu palīdzību, kuri ir izvērti caur ādu, sastīgot no tā paša paša bifeļa cīpslām, tā, lai tie sastādītu «planetāru» geptagrammu. Specifisku musturu attēlo uz Bungu virsmas ar īpašu krāsu.(p.s.attēli netiek publicēti).

Lūk tās pagatavošanas veids:

Samaliet starp dzirnakmeņiem alkšņa mizu, melna strazda olu čaumalu, etiķkoka lapas un kātus;

Pielikt vīna etiķi un mazliet vara oksīdu - pēdējo vislabāk nokasīt no kausa vai biķera, no kuriem dzērušas padauzas trakotās dzīrēs. Rūpīgi izmaisīt un apvārdot ar vārdiem:

AZURAHAYA SUEN VATATIRHMED UTAPAS

Tad nenoteikta tumši brūna krāsas pasta kļūs par spilgti zaļu un var tikt izmantota mustura attēlošanai.

Precīza komponentu attiecība nav zināma, tomēr rokraksta autors apgalvo, ka to nepieciešams izvēlēties tā, lai dabūtā substance, kas nav vēl pakļauta vārdošanas darbībai, ar krāsu līdzinās cilvēku izkārnījumiem, bet pēc stīgrības varētu salīdzināt ar svaigu medu.

Pēc visu augstāk norādīto darbību izpildes Bungas aptver ar otro stīpu no simtgadēja ozola koksnes, ne ar ko nepiestiprinot, un tādēļ starpībai starp tā diametru un dzelzs stīpas diametru jābūt minimālai.Iesvētīt doto izstrādājumu nav nepieciešams.Uz tā noslēdzas sagatavošanās daļa un sākas īstais rituāls.

                                                    Kapu izrakšana.

Bruņojoties ar zizli, ejiet kapsētā. Izvēlaties kapu zem vientuļa koka, uz kura zariem kad jūs atnāksiet, sēdēs melns krauklis (vislabāk - nevis viens, bet gan divi). Pats piemērotākais laiks – saulriets - vienā no lunārā mēneša nedēļas pēdējām dienām.

Atrokot kapu, paņemiet zizli aiz cilindriskās virsmas paša sākuma un skariet ar ''rokturi'' nelaiķa ķermeni, pēc tam, neapskatoties, izdariet trīspadsmit soļus uz ziemeļiem no kapa bedres.

Kā iepriekš turot zizli rokā, vajag uzvesties kā neprātīgam, un pēc kārtas atkārtot nemierināmas raudas un mežonīgas smiešanās lēkmes, veicot bezjēdzīgas kustības un vēzējoties ar zizli.

Drīz vien jūs sajutīsiet, ka spēki atstāja jūs, bet dvēsele ir tukša.

Veicošais rituālu, izdzirdot draudīgas skaņas «A-a-a ! E-eh!», siro pa kapsētu, kā mežonīgs zvērs. Blakus vajadzīgajam kapam skaņas top īpaši skaļas. Un līdzko tas tiks atrasts – un tagad jau vairs nav nozīmes, vai atrodas blakus tam koks un vai sēž uz tā krauklis - procedūru vajag atkārtot.

Pēc ceturtā kapa atrakšanas skaņas pārvēršas balsīs, kas runā nezināmā valodā. Kad tiks pabeigts ar sesto, pieskāriens pie līķa nozīmē pirmās rituāla daļas beigas - soļu atskaite ar sekojošo emocionālu sprādzienu nav vairs jāatkārto.

Pametiet kapsētu pēc iespējas ātrāk un ierociet zizli tādā pašā veidā, kā to darījāt pēc viņa izgatavošanas.

Pēc divām dienām pienāks pēdējā kapa kārta un , ja visu izdarījāt pareizi, tas izrādīsies tukš.

Kad pienāks krēsla, apēdot tieši septiņas driģenes ziedkopas (burvestības, zem kuru iedarbības jūs atrodaties, aizsargās jūs no saindēšanās) un septiņas miega magones galvas, atgriezieties tajā pašā kapsētā.Neizbrīnieties, kad neredzēsiet tur savējās darbības nekādas pēdas - tās sen pārvietojās citā sfērā. Bet tiklīdz saule aizies aiz horizonta, jūs no jauna redzēsiet tās. Pār septīto kapu uz mirkli uzkvēlos spilgta gaišzila gaisma - tas ir signāls tam, lai sāktu ar trakumu to atrakt. Ja tur tomēr būs mironis, viņš uzcelsies kājās un nekavējoties nogalinās jūs. Bet pie laimīga iznākuma jūs atradīsiet šajā kapā lādīti ar monētām un dārglietām.Nedomājiet iekārot tās un mēģināt aiznest no kapsētas - jūs nenodzīvosiet pārāk ilgi pat ar vienu šādu domu, un ja tāda nāks pie jums, dzenat viņu prom no sevis, jo neievainojamie karakalpi varēs iegūt daudz vairāk.

Tiekot galā ar šo nāvīgi bīstamo kārdinājumu, jūs redzēsiet kailu meiteni, kas stāv četrrāpus, ar muguru pret jums. Jūsu uzdevums - kopoties ar viņu, neskatoties tās sejā, pēc tam, nolaižoties uz ceļiem pa labi no meitenes, nodot viņai lādīti.

Kad viņa paņems viņu, jūs zaudēsiet apziņu un atgūsieties no rīta tajā pašā vietā,kur atkal nebūs manāms jūsu briesmīgu roku darījums.

Pirmās rituāla daļas mērķis - aplenkt sevi ar burvestībām, kas nostiprina jūsu varenību un nodrošina jūsu aizsardzību otrās, beigu daļas laikā.

Izsaukšana un Atlaišana.

Garu izsaukumu formulu runā uz trīs ceļu krustojuma , pēc trijiem sitieniem ar kreisās rokas delnu Nāves Bungās, kuras liek uz labo celi, noliecot kreiso un pietur ar labo roku. Citēju rokrakstu: «Bungas skan kā vilcenes gaudi meža biezoknī, bet stīgas no bifeļa cīpslām izdod skaņu, kas ir līdzīga galvaskausu brakšķēšanai zem cīņas cirvja sitieniem».

NUMA NUMA STA IA YA ATU

ZIGNE VITRAS AGRAZABETH ULALAS HEIT

ATATUR GHEBR UTABESH NISTU YAAL NEMEZESH VIR ЕА AHS ATUKH NHE АА TS ОEА

АОТТ YAAL TBESTF UUR UTAM ZELESH NYAR VUTONMN ATOA ESFADURLIS

Pēc formulas noteikšanas veicošā izsaukumu priekšā ir jāierodas sešiem karakalpiem bruņucepurēs, ko izdaiļo ragi. Tiem nekavējoties vajag dot kaut kādu uzdevumu, kaut vai pašu vienkāršāko, un, kad tie izpildīs to, jāatlaiž ar trijiem sitieniem Bungās, bet šoreiz ar labu delnu, liekot bungas uz kreiso celi, noliecot labo un atbalstot ar kreiso roku. Precīzi tā tos vajag atlaist katru reizi, kad tie izpildīs jūsu doto rīkojumu, bet lai piesauktu tos, pietiek noteikt to vārdus tādā kārtībā, lai vārdu sākumburti sastādītu Dieva IKVABE vārdu.

Kad paies trīspadsmit gadi un viena diena veic atlaišanas procedūru. Tajā vietā, kurā gari tika piesaukti pirmajā reizē, iededz ugunskuru no kadiķu zariem. Sviežot tur kapsētas zemes sauju, atkal jau sit Bungās tā, kā to dara ik reizi, kad karakalpus atlaiž (ar labo delnu).

Atceraties par bēdīgo mednieka likteni, kuram neizdevās vai kurš nevēlējās šķirties no savējiem lieliskajiem palīgiem.

Lūk kas ir teikts par garu sadarbību pēdējos rokraksta vārdos.

«Esot piesaukti, tie viegli saprot pavēles, kas ir nododamas tiem jebkurā valodā un tālāk ar domas spēku. Tiem var likt atņemt dzīvību līdz simts cilvēkiem vienlaicīgi, nosaucot to vārdus, vai viena cilvēka, kopā ar tiem, kas būs ar viņu, ar skaitli līdz simts, vai viena cilvēka un vairāk, bez kaitējuma nodarīšanas pavadonim, komensāļiem un pārējiem, skaidri vai slēpti, bez lieciniekiem;zagt naudu vai dārglietas, kas atrodas noteiktas personas rīcībā, vai noteiktu lietu - pie tam vajag kaut vai aptuveni zināt, kā viņa izskatās.

Tie var nolaupīt lietu, ko apsargā vienalga cik spēcīgi vārdojumi vai burvestības.

Bet to spēkos nav atgādāt cilvēku dzīvu - tikai beigtu. Bet, ja pieder kalpībā tādās varenas būtnes, var viegli atrisināt šo problēmu - pietiekami nākošreiz pieprasīt tos atnest jebkādu līdzekli miroņu augšāmcelšanai.

Lūk ko var pavēlēt tiem, vienreiz pavēršoties. Gribu tavu tie izpildīs diennakts laikā, vai trīs diennakts laikā. Griezties pie tiem var nākamajā dienā pēc tam, kad pēdējā reizē atlaidi tos - šo likumu nedrīkst pārkāpt - tikai tas kopā ar to ar laiku, kuru tie tērē uz to, lai izpildītu savējo darbu, ierobežo lietu daudzumu, kuras ir iespējams izpildīt ar to palīdzību , to kalpošanas visā laikā.

Izmantot manis izklāstīto līdzekli atļauts tikai vienu reizi dzīvē, tādēļ izmanto sev atvēlētos trīspadsmit gadus un vienu dienu cik vien labi vari».

Interesanti, ka beidzamajā vārdojumā ir vārdi, kas ir praktiski izņemti no himnas, kas tiek ietverta ''Dagona Grāmatā'': ... ULALASH HATU ... UTABESH NESTU...

Abu leģendu senums, protams ka, neatbilst pēdējā Asīrijas imperatora bēgšanas termiņiem norādītajiem «Kaina Hronikā», bet nevajag sist septiņus knipjus pierē, lai saprastu, ka tie ir viena koka divi zari un iziet no vienas un tās pašas teikas, kas nav nonākusi līdz mūsdienām - tādējādi, šī primārā eposa septiņi varoņi, no kuriem viena darbības spilgti atšķīrās no pārējo darbībām, vienā gadījumā ir seši priesteri, kas nogalināja septīto, uzcēlies no zārka, citā - seši laupītāji, bet jau bez septītā varoņa, kuru dotajā stāstījuma variantā aizstāj pats dievs.

                                 2.Nodaļa.

Slepeno zinību adepti apgalvo, ka Visumu vada daudzas Augstākas Saprātīgās Būtnes - Dēmoni, bet tas, kas atrodas aiz tā robežām, pieder Senajiem. To miesa ir tik rupja un bezdvēseliska, ka nekādi likumi pār viņiem nepārvalda un tas ļauj tiem brīvi iekļūt dažos Visuma apgabalos un darboties tā, kā tiem ienāk prātā. Bez tam nekādas karošanas starp divām augstāk uzskaitītajām kategorijām nekad nav bijis un nebūs, kas skaidrojas, pirmkārt, ar milzīgām atšķirībām to dabā, pateicoties kuram starp tiem neeksistē nekāds konkrēts saskaršanās punkts, kas ir jebkura konflikta nepieciešams nosacījums, kas miesiskā pasaulē var kļūt daļēji vieta vai lieta, ko vienā un tajā pašā laikā vēlas pārvaldīt dažādi spēki, otrkārt, ar tik augstu pilnību un pašpietiekamību apveltītas būtības, ir spējīgas radīt pašas sev jebkurus esamības nosacījumus un apmierināties ar tiem, nevis meklēt un sagrābt svešu savējo vēlmju apmierināšanai.Fiziskās realitātes ietvaros, uz mūsu zemes, un, acīmredzot, uz citām planētām, ir novērojama, pavisam cita situācija. Saprātīgu rasu liels daudzums, kā apgalvo daudzi mutiski un rakstiski avoti, un man ir visi pamati tiem uzticēties, radās mūsu pasaulē piedaloties dēmoniem vai Senajiem un fiziskās eksistences šaurie rāmji piespieda tos cīnīties savā starpā, uzvarēt vai tikt uzvarētiem, bet pilnības un pašpietiekamības neesamība, kas piemīt to Sentēviem un aizbildņiem, padarīja par iespējamu nopietnu kļūdu pieļaušanu, kas noveda pie degradācijas un sekojošai veselu tautu pilnai izzušanai.Vajag ņemt vērā vēl vienu apstākli. Starp zemākām un augstākām būtībām nevar nebūt noteikta hierarhiska atstarpe, kas ir aizpildīta ar tiem, ko rietumu okultā zinātne sauc par egregoriem un ģēnijiem, bet šumēru rakstībās - par jaunākajiem dieviem. Lūk kas tiek teikts Šrinammu Akarena senajā dokumentā:

«Veci Dievi negribēja radīt. Jaunie nepaklausīja tos un radīja pasauli. Tad veci aizsvilās no dusmām un sakāva pasauli ar drausmīgu bojājumu, kas izēda viņu no iekšpuses un nosūtīja tie vārdotājus un briesmoņus,staigājošus pa zemi.Un bija varens karš starp jaunākajiem dieviem un vārdotājiem, tā ka debesis sajaucās ar zemi».

Zem pasaules radīšanas var saprast kādas tās daļas radīšanu, tā kā ar vārdu «zefu» var saprast arī kā «zemi» kopumā un kā kontinentu vai salas. Tādēļ šeit pilnībā var tikt sacīts par to pašu egregoru un ģēniju piedalīšanos kāda sauszemes nogabala liktenī, un rīcība to kļuva dēļ kaut kā nevēlama Senajiem Dieviem. Pirmscilvēciskās un cilvēciskās civilizāciju vēsturi brīnišķīgi izklāsta arābu melngrāmatnieks Ibn Stakkabao. Fragmentu no viņa sacerējumiem, kas ir veltīts dotajam jautājumam, mēs taisāmies izklāstīt neko neatņemot.

Zinātnieki - mistiķi runā, ka mūsu pasaules vēsture sastāv no četriem periodiem. Pirmā vārds - SOPHOR, vai Aizmiršana, kad visa zeme bija segta ar ūdeni un rada briesmoņus no dūņām un dubļiem. Runā, ka tad radās okeānā Nolādētā Nhag sala un atnācēji no zvaigznēm, seno iedzīvotāju bērni, apdzīvoja viņu: Tūkstošacaino, Stabgalvaino, Astoņkāju, Rēgu un Vārdotāju ciltis.Tie cēla daudzus lielus obeliskus no melna akmens un pielūdza savus Tēvus un ar savu neuzvaramo varenību draudēja visai zemei. Redzot to, Glabātāji, vai Cietokšņu Priekšnieki, kā vēl tos sauc, aizdabūja salu uz citām dimensijām un radīja aizskaru, kas nodalīja viņus no zemes.

Bet vēl agrāk Divpadsmit-spārnainais Kof uzbūvēja uz salas kapenes ar divām ieejām un noslēpa to atrašanās vietu pat no Glabātājiem - daudzi domā, ka meklēt tās vajag kaut kur zem zemes, bet šie vārti var būt jebkur, jo tie ved kapenēs caur gadsimtiem, vienalga cik ilgstošiem attālumiem.

Ar viena varena burvja palīdzību no pilsētas, kas ir apbērts ar smiltīm jau Iskandera Iekarotāja dienās, man izdevās atklāt vārtus un tikai uz acumirkli nonākt kapenēs. Tur bija daudz brīnumainu lietu, bet burvis brīdināja mani: tu vari paņemt tikai grāmatu un Gaismekli un vairāk neko, citādi nekad neatgriezīsies atpakaļ, es sekoju viņa padomam un atgriezos uz rokām ar abiem. Tomēr kā tikko es atvēru pēdējās Rokraksta lapaspuses, tās tūlīt pat apskāva sātanisks uguns un pēc mirkļa no tā palika tikai pelni, ko aiznesa auksts vējš, kas uzradās nez no kurienes.

«Lūk kāpēc šo Rakrakstu sauc par Sadedzināto - smīnēja burvis. - Tādējāds Glabātāju vārdojums, kas bija saniknoti dēļ Ilgdzīvotāju viltības. Tie pazaudē tā pēdas , kas meklē vārtus un tāpēc nevar zinās, kur tie ir. Bet tie izdarīja tā, kā pārnācējs atpakaļ, kas paņēmis līdzi Grāmatu nekad neizlasīs tās pēdējās lapaspuses, jo tajās ir noslēgta varenība, kas ir spējīga nopostīt Universu.

Tā atgadījās ne vienu reizi vien. Ilgi pirms tevis dzīvoja Apakšējā Ēģiptē kāds Husamabibs un viņu pārsteidza tā pati neveiksme. Viņš nevarēja atminēt to, ka pažēloja uguns, bet vēlāk riebīga radība nolaupīja viņam Elsufu un nogalināja viņu.

Bet vēl agrāk tas pats atgadījās ar El Tatšaratu no Senās Asīrijas, kaut arī viņam izdevās aizraidīt laupītāju, viņš nomira, sakauts ar viņa burvestībām, turot rokās tikai dažas lapas, jo pārējās radība tomēr aiznesa.

Bet es tev došu atslēgu, kura ļaus atšifrēt hieroglifus un Zīmolu, lai aizsargātos no radības. Tu nenomirsi, bet citi redzēs nāvi tavu un ticēs tajā». Burvis patiešām apgādāja mani ar visām nepieciešamajām ziņām un es pārtulkoju Rokrakstu uz musulmaņu valodu, bet mans vergs, Grigorijs Fessalonikijets, kas pārgāja pie manis mantojumā no mirušā tēvoča, veica grieķu tulkojumu no manis uzrakstītā arābu teksta, bez tam, es uztaisīju rokraksta kopiju un paslēpu uzticamā vietā.

Tagad atnācējs, ja pat atradīs orģināla kopiju, nekad neizsekos aiz visiem Grāmatu pārtulkotajiem eksemplāriem.

Atgriežoties pie sacīta agrāk - par periodiem, es turpināšu par otro no tiem, kurš seko aiz SOPHOR un tas dēvējas latīniski par NUCTEMERON vai Tumsas Stundu. Jūras dibens ir pārveidojies par cietu un pār ūdens virsmām paceļas jauni kontinenti, lai pēc tam atkal zustu jūras dzelmē. Zemi apdzīvo būtnes, kas ir ārīgi līdzīgas cilvēkiem, dzimstošas no vīriešu un sieviešu cilšu kopības, bet daba to nav cilvēciska.

Tie dzīvo daudzus tūkstošus gadu un nenomirst kā vārgi sirmgalvji, bet gan precīzi tādi, kādi top, sasniedzot briedumu.

Viņi būvēja ārpuszemiski pārsteidzošas un briesmīgi skaistas pilsētas un veica liela skaita karus, bet gāja bojā nevis no kariem, bet gan no neprātīgas vienas valdošās valsts meklēšanas , kura bija visstiprākā tajā laikmetā, burvestību jomā. Sava stāstījuma gaitā es atcerēšos par šīm tautām vēl ne reizi vien, jo tie atklāti pielūdza Senos un Dēmonus un cēla to godā svētnīcas.

Mūsu tālie senči dzīvoja to starpā, kā nesaprātīgi dzīvnieki, un atklājums, ko veica Atlantu Rases Sentēvs (Thlem, kā tie sevi dēvēja), noslēdzas tajā, ka šiem dzīvniekiem ir dvēsele, kas ir spējīga ciest un lēma likteni nelaimīgajiem uz daudziem gadsimtiem - tos milzīgā daudzumā nogalināja uz upurēšanas altāriem, jo ciešanas un sāpes ir patīkamas Senajiem Dieviem.

Bet notika tā, ka Akamans, ar providences gribu, vai, drīzāk, Glabātāju , kļuvis par pēdējo Atalas Imperatoru , apsēsts ar ne ļoti saprotamiem nolūkiem , veica briesmīgu kļūdu burvestībā un visas tās šausmas kuras nav iespējams nodot cilvēciskās valodas vārdiem,arī noveda pie notikumiem, saucamajiem Torā par Vispasaules Ūdensplūdiem, bet Vārdotāju rakstos - par Pārmaiņām.

Cilvēks bija pārāk dumjš tajā , lai vienkārši sajustu, nevis rūpīgi aprakstītu notiekošo, jeb viņa acis redzēja vecās pasaules aiziešanu bojā un tās sabrukumu - nekas briesmīgāks, iespējams, vairs nekad nestāsies to acu priekšā. Okeāns plosījās ar tādu spēku, ka visi indīgi atkritumi pacēlās no dibena un nesās uz milzīgu viļņu krēpēm ar melnām pretīgām putām, izplatot neaprakstāmu ļaunumu, no kā nomira daudzas dzīvas būtnes.

Sauszeme izjuka pa gabaliem, bet no plaisām dažu ceļa dienu platumā izrāvās liesmu mēles un dūmu klubi un kopā ar tiem iznāca uz virsmas apakšzemes pasaules kroplīgās un šausmīgās radības.

Tajā Haosā palika sveika un vesela tikai viena vienīgā pilsēta Mesopotāmijā - pati jaunākā zemes daļa - Ataliskās Valstības satrapija un tās iedzīvotāji paglābās kopā ar dievnamā esošajiem ļaudīm - svētajiem lopiem, kuri bija paredzēti par barību Ilgdzīvotājiem, Noslēpumaino Taku Ceļiniekiem.

Stājoties savienībā ar nakts radībām, kuras dzīvo iekšpus pilsētas sienām, ļaužu sentēvi pameta to, tik tikko Glabātāji nomierināja vētru un atrada patversmi Ēģiptes zemēs.

Tā iesākās trešais vēstures periods, saukts par BABALON. Viņš turpinās arī šobaltdien un nomainīs viņa Armageddons - ceturtais un pēdējais no tiem - Zvēra Svinības, iznākošā no Bezdibeņa, bet zeme kļūs par iededzinātu tuksnesi un sapūs tukšumā un caur Bezlaiku nonāks pie jauna sākuma un viss iepriekš bijušais atkārtosies.

Ja Pārmaiņa atdala vienu periodu no cita, tad Iebrukums notiek katrā no tiem - tad Senie atnāk, lai iznīcinātu cilvēci, ja tā dzīvo tajā laikā , un izmainītu pasauli, ne pārāk savainojot tās veidolu, bet iešūpojot pašus pamatus, tā kā Glabātājiem, kuri nenaidojas ar tiem, bet sadarbojas tādējādi, ko mirstīgajam nesaprast, nākas iejaukties, un beigu beigās pēc dažiem iebrukumiem to iejaukšanās noslēdzas ar pārmaiņām.

Iebrukumi ir atkarīgi no debess spīdekļu izkārtojuma. Ja neredzamā un beigtā Juhhot planēta iziet caur Asabaad - trīspadsmito Zodiaka zīmi, kas atrodas starp Jaunavu un Skorpionu un redzema tikai paretam, katrs mirstīgais lai gaida bēdas. Un lai cik viņš neraudātu un nelūgtos - viss bezjēdzīgi.

Lūk bēdas zīme:

Kad debesis top asiņaini sarkanas, bet no dziļumiem iznāk nezināmas balsis;

Kad akmeņi un klintaines sāk pūt, izplatot ļaunumu, bet ap sauli ir redzami miglaini gredzeni un Mēness disks pēc savas krāsas ir līdzīgs miesai ,kura sadalās, Tad atnāk tie, un atnes uz zemes šausmas, kuras nav bijušas un nebūs, jo tās ārpus laika. Šausmas, kurām nav nosaukuma.

Un notiks atriebe.

Diženais Tārps, pārplēšot Kokona apvalku, iznāks ārā, lai aprītu debess zvaigznes. Un atkal uzcelsies Senie.

Mistiskās Rietumu mācības, vismaz tā tik pieņemts uzskatīt, apgāja Seno ietekmes jautājumus uz cilvēces likteni un saskarsmes veidiem ar tiem , bet tomēr atradās ļaudis, kas tiecās skatīties aiz robežas un sasniedza to.

 
Iebrukums'' Abbata Bartalomju no ''Sacerējuma par Senajiem Dieviem.''

Viens no tādiem bija Abbats Bartalomju , kurš 1687.g. Atrada Anglijā slavenos ''Tārpa noslēpumus''.Zaudējis titulu nodots anatēmai, viņš palika dzīvot uz Svētās salas, uz zemes ,kur visai ciešami izturējās pret ķeceriem un uzrakstīja vēl lielu grāmatu daudzumu, tai skaitā ''Tārpa Dabu'', ''Sacerējumu par Senajiem Dieviem vai Ilgdzīvotājiem'' un ''Bestiolatriju'' – patvaļīgu, bet precīzu ''Kaina Hronikas'' atveidojumu, kaut arī materiāls šīs grāmatas uzrakstīšanai visticamāk ir ņemts no cita avota. ''Nekronomikona'' realitātē viņš necik nešaubījās, bet apgalvoja, ka pilns grāmatas teksts diez vai būs pieejams kādreiz kādam mirstīgajam, vai nu tikai pašās briesmīgākajās dienās, kad bojāeja pilnā spēkā pietuvosies un cilvēku glābiņš nebūs iespējams. Pēc Abata domām, apmēram XIV V.C tūkstošgadē, Sargātāji gandrīz pilnībā iznīcināja cilvēcisko dzimtu, bet izdzīvojušie no bailēm un nepārnesamām ciešanām zaudēja prātu un līdzinājās dzīvniekiem.

Tad liela sauszemes daļa apklājās ar ledu un kļuva par ļoti neērtu vietu, ļaužu mājošanai, bet tā kā mūsdienu arheologi ir pārliecināti, ka tikai viņiem vieniem un nevienam citam pieder lauri kā ledus-laikmeta pirmatklājējiem, vai tad var tie attiekties pret to citādi kā pret izdomātām fantāzijām. Briesmīgus un draudīgus pravietojumus izsaka Abats par nākamajiem gadsimtiem:

''Tā kā indes lāses uz odzes zobiem vēsta par to, kas drīzumā notiks.Kad uzmirdzēs zvaigzne debess velvē, kuru iepriekšs neredzēja, sacelsies spēcīgi vēji un būs liels saviļņojums jūrā. Un nakts vidū ieraudzīs gaismu, bet neilgi tai spīdēt, jo aiz tās sekos necaurredzema tumsa, bet mēness kļūs kā smaragds, kas ir segts ar līķainiem plankumiem. Izsenie manuskripti apgalvo, ka no mēness uz zemes nolaidīsies liels radību daudzums un aprīs augļus māšu vēderos. Tāpat uzcelsies no ūdeņiem seni tempļi, apglabātie jūras dibenā un sievietes, kas ieies ūdenī, nesīs no jūras dibena iemītniekiem un dzemdēs no tiem.Diženie brīnumdari, apglabātie jūrā, iznāks krastā, lai iekarotu un nogalinātu mirstīgos un ņirgāsies pār viņiem. Šrinammu Akerens piemin Diženas Medūzas no Dienvidu Ledājiem un asins mirdzumu debesīs. Iespējams, kad visai zemei ir paredzēts pārklāties ar augstiem mežiem un purviem un briesmonīgas būtnes, izmirušas sen, pagājušo gadsimtu šausmas, augšāmceļoties, klaiņos pa to.

Cilvēkiem paredzēts pazust no zemes virsmas, jeb jākļūst par lopiem , kurus izsmies.''

Nolādētā gudrība vai Vārdotāju tradīcija, ir kultu lielāko daļu pamatā, kurus mēs grasāmies aprakstīt, pagāni saskaras ar to daudzmaz cieši, bet monoteisti (tas attiecas ne tikai uz kristiešiem, bet arī uz Atona Ēģiptiešu pielūdzējiem un Marduka pielūgšanas vēlēkajām variācijām Babilonā) - tie skrien no tās kā applaucēti, itin bieži pat neapzinoties savējo bēgšanu.Bet pats interesantākais - lai kur arī tā neizpaustos, tās fragmenti nekad netiek sagrozīti un nebūt nesabojājas dēļ tā , ka nav pilna skatījuma, ko neteiksi par citām sistēmām. Tā, tomēr, nav neapstrīdama priekšrocība, bet vienkārši ļoti interesants fakts, izskaidrojums kuram Aizrobežas patiesības rupjā un nesaudzīgā spēkā, tā iziešana caur robežām starp Visuma apgabaliem nevar to sagrozīt. Dotā tradīcija bija ļoti spēcīgi attīstīta Atlantu laikmetā - mūsu priekšgājējos, kuru asinis šodien tek dažu tautu dzīslās.

Īstais Atlantu vārds - Thlem, vai Tla-man(pēdējais tulkojas kā "dzīvojošie Thlem'a valstī"), pakāpeniski transformējās par Tlan āriešu hronikās, bet kas attiecas uz "ą" daļiņu, tad to uzveda kā mājienu uz to nepilno piederību sistēmai, kura eksistē mūsu pasaulē, telpiski - laicīgajām koordinātām.

Šī civilizācija ir unikāla. To acu priekšā "Zvērs izpildīja līgumu ar Senajiem dieviem par zemes sadalīšana" - izpaudās tas vienas no Augstāko Būtņu fiziskā dzimšanā - Azazela un Sešu Viņa Palīgu, kuri atnesa Demonolatriju - Patieso zināšanu par to, kas ir.

Ar citas Augstākās Būtnes palīdzību – Kainu – viņiem izdevās uzvarēt varenāko karu universa vēsturē , kura mērogus mūsdienu ļaudis nevar pat iztēloties. To pirmais valdnieks tika dzemdēts par sievieti, kuru apaugļoja zvaigžņots uguns, bet pēdējais izrādījās vainīgais pie visu tīraseņu ''zvaigžņu bērnu'' bojāejas( tie dēvēja sevi tieši tā bet kāpēc - par to lasiet tālāk) .

Atlantiešu periods – tas ir vēsturiskās saknes pārlūzšanas punkts, jeb no sava sākuma mūsu planēta atradās destruktīvu spēku varā, kas spējīga radīt briesmīgas formas. Bet atlantu laikos galīgi ņēma virsroku saglabājoša rakstura spēki (vārds «radoši» ne pārāk der) , lai izmainītu, pārtaisītu visu agrāk eksistējošo. Sakarā ar to dzīvo būtņu iedzimtā varenība pazeminājās, bet pieauga potenciāls,kā arī varenība, iegūtā evolūcijas procesā,kas tagad būs daudz augstāks, nekā tas, kuru varēja iegūt tajos attālajos gadsimtos.

Mūsdienu cilvēka stāvoklis tomēr ir bēdīgs - viņš vēl līdz šim stāv starp to un citu. Atkal jau - nekas iepriekšteiktais neattiecas pret konkrētām personībām - var runāt tikai par kādu tendenci, bet ne visiem ir viņai obligāti jāpakļaujas.Rietumu velna pielūdzēji postošās ietekmes sauc par Labējo pusi, bet saglabājošās – Kreiso pusi, tādējādi, sacīsim nākamo: Thlem'a laikmetā Labā puse piekāpās Kreisajai par tiesībām uz mūsu planētu un uz visiem tās iemītniekiem.Pats Azazels teica par to tā: " Šausmu ceļi (Labās puses) ir saskaldīti (neiedziļināsimies detelizēti šī jēdziena jēgā, pzskaidrosim tikai, ka runa iet par viena aizstāšanu ar otru dotajā kontinuma punktā), Nakts (Kreisā puse) sāka valdīt pār pasauli". Tātad, tā kā atlantu laikmetam bija tāda nozīme zemes vēstures attīstībā, mēs aprakstīsim to ļoti sīki. Kas attiecas uz šī pārmaiņu viļņa sekām, tās pārnāk lielākoties uz mūsu rasi un tas ir galvenais no cēloņiem, kāpēc mēs atlicinām viņai nozīmīgu uzmanības daļu.

Pēc Platona, atlanti dzīvoja tikai uz nožēlojamas mazas saliņas Vidusjūrā, bet pie tam mācēja novest lejā uz zemes mēnesi un nolādēja sauli, kad tā nevēlējās noiet pie tiem.

Patiesībā, Atlantu kontinents pārsniedza izmēros Eirāziju un Āfriku kopā ņemot un bija izvietots pretējā pusē pret to zemeslodes daļu. Pašā viņas sirdī (ekvatoriāla līnija dalīja kontinentu uz divām praktiski vienādām daļām, bet pēc savas formas atgādināja elipsi, izstieptu no austrumiem uz rietumiem), atradās kalnu ķēde, kas pletās ar gigantiskām smailēm sešdesmit tūkstošu pēdu augstumā.

Par varenās tautas sentēvu tiek uzskatīts Hannohs – pēc bībeles dēls, bet ''Hronikā'' un Bestiolatrijā - attāls Kaina pēcnācējs - Augstākais no radītajiem, no kura radusies Kainītu rase, gara auguma ļaudis ar tumšu ādu, iekārdināti aizliegtajā zināšanā līdz tādai pakāpei, ka neviens no mūsdienu adeptiem nevar cerēt apjēgt kaut vai mazu daļu no tā, kas bija zināms tiem. Kainīti un atlanti - Hannoha pēcnācēji, brondzas ādas krāsā un gari, ar smaragdzaļām acīm - dzīvoja uz senā lemūriešu kontinenta, pēc tam pirmie, kad kontinents bija tuvu bojāejai, uzbūvēja kuģus un atpeldēja ar tiem uz Hiperborejas Arhipelāga (kā vēsta hronika, dienvidpols tajās dienās bija segts ar ūdeni, bet Ziemeļos atradās milzīgs sauszemes gabals), otrie aizvirzījās uz to norādīto Hannohomu, uz jaunu zemi kopā ar viņiem pašiem.Tajā laikā tie pielūdza Zvaigžņoto Dievieti Šub - Nigguratu un tās dzīvesbiedru Dummusi. Lemūriešu kontinenta senie iedzīvotāji palika iepakaļ. To vēsturi mēs izstāstīsim nākamajās nodaļās, šeit pieminēsim tikai tās to lapaspuses, kuras ir pa tiešo saistītas ar atlantu vēsturi.

Izkāpjot jaunas zemes krastā un dodot tai vārdu Tlem, Hannoha dēli sadalījās divās partijās.Viena no tām, to izveidotā, aizvirzījās kontinenta dzīlēs un beigu beigās apmetās uz līdzenuma, ko aplenca no visām malām jau pieminētā kalnu ķēde. Otra palika dzīvot piekrastē un drīz vien satikās ar mīklainām būtnēm, kas iznāca taisni no jūras - tās bija brīnišķīgas sievietes ar zilganu ādu un vīrieši ar četrām rokām, kā ķermeņi bija pērkoņaina mākoņa krāsās (šajā sakarā rodas viennozīmīga asociācija ar indiešu dievību attēliem).Šīs būtnes sauca sevi par Dižo Gozzara tautu - robežas Pavēlnieka. To rase drīz vien sajaucās ar atlantiem un radās Gozzermetu cilts, kura ātri izmitinājās pa piejūras apgabaliem. Tie cēla tempļus no krastā izmestajiem akmeņiem un četrrokainie iznācēji no ūdens kalpoja tajos savējam Labdarim Gozzaru. Jauktās rases vīrieši izskatījās pilnīgi parasti, bet saglabāja tumšzilu ādas krāsu. Bet kāds no Tlema ļaudīm aizgāja kontinenta dziļumā - no riebuma pret svešo kultu, saglabājot uzticību Dievietei. Lemūriešu kontinents tajās dienās, briesmīga spēka satracināts ar apakšzemes grūdieniem, nolaidās dibenā, izņemot īpaši augstas virsotnes un kalnu grēdas, kas kļuva par salām. Lemūriešu tautas atliekas atrada patvērumu uz Rekšas salas un nokļuva kādu naidīgu būtņu varā, no kurām, pēc mistiķu priekšstata, rodas nosferatu kategorija - tie, kas neieredz saules gaismu un pārtiek no dzīvu būtņu asinīm, to skaitā arī no pašu lemūriešu, kā dzīve vēl kopdzīves laikā ar kainītiem atgādināja elli, tagad līdzinājās zemākajām pazemes aprindām.Bet kādam izdevās atcerēties, ka kaut kad tie bija spēcīgi un tos pārvaldīja vareni burvji, kuri kalpoja Trim Aļjaha Atspulgiem - Bezveidīgajam Īog-Sototam, Briesmīgajam Thatsogguam un Nesaudzīgajam Azatotam, un tika Kaina nogalināti un to ķermeņi , izpostīšanai nepakļautie, tika apglabāti zem zemes. Uz viena no bijušajiem plato, bet šajos laikos uz lemūriešu arhipelāga salas, tiem izdevās atrast un atrakt tādu kapu. Ar trūcīgu iemaņu palīdzību,ar kurām tie tomēr bija apveltīti, tiem izdevās pamodināt Vārdotāju uz īsu laiku un izzināt no viņa briesmīgus noslēpumus.Uzbūvējot plostus no koka, tie skrēja uz Tlema zemi, kad piejūras apgabali vēl neatradās Gozzermetas varā, kuri ir spējīgi dzīvot tikai tiešā tuvumā pie ūdens, un uzturējās mežainā plakankalnē kontinenta ziemeļdaļā. Tur tie satika bronzas rases pārstāvjus un nodeva tiem apslēptos slepenos Aļjaha, paši tajā laikā padaroties par jauna kulta priesteriem. «Hronika» runā, ka to drausmīgā maģija slēja veselas pilsētas vienā dienā, bet tie nenesa brondzas rasei nedz uzplaukumu, nedz varenību.Tikai apspiešanas un asinsizliešanas karus daudzus gadus. Sadaloties uz klaniem, Tlema ļaudis naidojās savā starpā daudzus simtus tūkstošu gadus. Tikmēr etnogrāfiskā Atlantīdas karte izskatījās kā trīs ielikti viens otrā apkārtmēri. Piekrasti aizņēma Gozzara tauta, vidējo daļu - bronzas rase, bet kalnu daļā dzīvoja tie paši Hannoha pēcnācēji, kuri pirmie pameta piekrasti. Tie neiejaucās ne viebu, ne otru darīšanās un pavadīja visu savu dzīvi mistisku noslēpumu izprašanā.Par Aļjaha kulta centru kļuva pilsēta Tlem, uzbūvēta kopā ar iepriekšminēto liktenīgās tikšanās pārstāvjiem brondzas rasi ar lemūriršiem. Saskaņā ar leģendu, reiz no debesīm krita zvaigzne, pārlidojot pār vienu no augstajiem torņiem. Pēc gada pie Tlema vārtiem atnāca kalnieši un pazemīgi lūdza sardzi ļaut tiem apmeklēt galveno svētnīcu. Tiem netika atsacīts šajā lūgumā. Atpakaļ tie atgriezās ar zīdaini, ko dzemdēja sieviete, kas tika ņemts dievnamā upura sniegšanai.Lai cik tas būtu dīvaini, agrāk viņa dzīvoja tajā pašā tornī, pār kuru redzēja zvaigzni. Pēc neilga laika no kalnājiem atnāca brīnišķīgs jauneklis, un atkal pienāca pie pilsētas vārtiem. Sardze gribēja nogalināt viņu, bet neviens neuzdrīkstējās pacelt uz viņu roku, redzot noslēpumainu starojumu, kurš aplenca Aļjaha priesteru ķermeņus ceremoniju laikā. Viņš noteica kādu noslēpumainu vārdu un vārti atvērās paši par sevi.Tā parādījās pirmais Tlema imperators , kas izveidoja pareizas attiecības starp visām tautām, ciltīm un klaniem, kas dzīvo uz kontinenta un dāvāja Astrolatrī mācību. Viņš padarīja Tlem par vinvārdainās valstības galvaspilsētu, kura teritorija pārklāja visu kontinentu.

Viņam izdevās iekarot mīklainu civilizāciju, kas ir nosaukta «Hronikā» par vilkačiem, bet «Bestiolatrijā» - kinotssfalamiem, kas apdzīvoja mīklaino Dienvidu Salu.Viņš aplika tos ar mesliem(pienākumu) - tiem bija obligāti jāpiegādā Tlema valstībai dārgakmeņi, kuri bija pielietojami Astrolatrī rituālos. Viņam pakļāvās tāpat arī Rekšas sala - to pašu nosferatu mājošanas vita, kuri sagrāba lemūriešu arhipelāgu. Rekšasa iedzīvotāji vairoja lemūriešus, kas bija atvesti no arhipelāga kā lopi,lai piesātinātu savu personīgo pretdabisko apetīti un par meslu sniedza zvērestu piegādāt imperatoram un visiem viņa pēcnācējiem šo bezspēcīgo lopu upurēšanām templī.Viņa vara bija noturīga.Aiz viņa sekoja tā pēcnācējs, kuru nosauca par Dummusi, par godu dievam, kuru kā iepriekš turpināja godāt. Pirmais imperators pats iecēla sev pēcnācēju un pavēlēja visiem valdītājiem, kuri būs pēc viņa, darboties tādā pašā veidā. Tālāk tronī uznāca sieviete, kuru nosauca Ištar vārdā - viens no dievietes Šhub-Niggurat vārdiem. Pēc tam valdīja Ksafans. Runāja, ka viņš piedzima no zvaigžņu iemītnieka, tādēļ viņa āda bija brūna.Viņš ir priekštecis brūnajam atlantu zaram - Arruataniem. Viņa mantotājam Rasahamonam bija sarkana ādas krāsa. No viņa radušies Totlemahi - sarkanā rase.

Bezrūpīgā atlantu eksistence turpinājās simtiem gadsimtu, bet kādu dienu divi īpaši vareni kulti - Gozzara un Aļjaha - tomēr sagāja nāvīgā kaujā. Hronika runā, ka tās ilgums mērījās desmittūkstoš gadu. Bronzas karakalpu (pie tiem pieskaitījās arī sarkanais un brūnais atzars) rīcībā bija kara rati, kurus pa gaisu vilka gigantiskas ķirzakas un viņi bija apbruņoti arī ar kaut kādiem šāviņiem, kas spļāva liesmu, kura iznīcināja visu simtiem jūdžu apkārt.Gozzermet karakalpi pārvaldīja ar lielu varenību - to cīņas kuģi pārvietojās pa gaisu ar brīnumaina spēka palīdzību, ko sauca par Brail.

Šajā karā nebija uzvarētāju – līdz tam brīdim, kamēr neparādījās, no kaut kurienes, no ziemeļiem melni kuģi ar ļaudīm,kuri bija ar kaut ko līdzīgi Kainītiem. Atnācēji pilnībā iznīcināja Gozzermet karapulkus,bet visām pārējām ciltīm - bronzas rasei, Arruatan un Totlemah tautām, tie nenodarīja nekādu kaitējumu.

Viena vienīgā pilsēta netika iznīcināta izdedzinātajā, sagrierztajā gigantisku lūzumu Tlema zemē - tāds bija zaudējums, ko nodarīja Gozzara karakalpu ierocis. Šī pilsēta dēvējās par Atalu, iepriekšējā galvaspilsēta pārvērtās par ruīnām.Runā, ka pār tām dažkārt ir redzēts draudīgs spīdums un spilgti uguņi.

Tie, kas iznāca, pakāpeniski izklīda no Atalas, kur nu kurais, kā no Noasa šķirsta , kara nomocīti. Pakāpeniski radās jauns valststība, nosaukta par Atalu, bet kur gan tai bija līdz agrākajam barbariskam krāšņumam un spožumam. Jaunākie Aļjaha priesteri, kas nebija apveltīti pilnā mērā ar nepieciešamajām zināšanām, radīja Absu un Tiamat kultu, ko izveidoja uz pravietojumu bāzes, kurus sludināja nezināmas balsis no Tlema ruīnu akām. Aka bija Aļjaha svētnīcas noteikts atribūts agrākos laikos, līdz varenajam karam.Tur kalpotāji meta upurus un piesauca uz zemes būtnes, kas it kā ieradušās no tālām zvaigznēm pašos , bez maz vai , senākajos pirmlaikos. Aku izmantošana, kur upurēja cilvēkus ir acteku reliģijas atribūts. Bet, bez tā, no koptu sektantu nostāstiem seko, ka daži apbedījumi Caru Ielejā savienoja atveres , kas stiepās vairāku kilometru garumā, ar uzbūvētiem apakšzemes tempļiem, kuros, savukārt, ir tāda dziļuma akas, ka labais zemnieks nedomās par jautājumu, kas var atrasties pašā dibenā.

Tukšuma Tēva - Absu un Mūžīgās Tumsas Mātes – Tiamat akolīti ,iecēla tronī jaunu imperatoru - Lahmu. Tad uzcēlās, kā runā Hronika, no jūras Dzelzs Salas - nākamais Eirāzijas kontinenta pamats. Vēlāk, jau diženās civilizācijas rietā, tās tika atlantu kolonizētas, kas izveidoja Tnabs tautu, kas izmitinājās Āfrikā un kas aizgāja bojā briesmīgos apstākļos kaut kur aptuveni 80 tukštošs gadu atpakaļ. Saglabājās, tomēr, Tnabs kolonija Dienvidamerikā, un apgalvoju jums, ka es redzēju tās pēdas ar personīgajām acīm.Diženās Atlantīdas bojāejas cēloņi ir lielā daudzumā,bet es izklāstīšu stāstu, ko uzskatu tuvu patiesībai, ja pat par ne visīstāko patiesību, atsaucoties uz autoritatīviem avotiem.

Saskaņā ar hroniku, vēl Hannohs, iekams aiziet atlantijas salas dziļumā kopā ar ļaudīm, kuri bij uzticami, noteica draudīgu pareģojumu pārpalikušo adresē, kuri palika seju pret seju ar pasaules mēroga nākotnes kataklizmām (tauta, kas stājās savienībā ar Tārpu un atrokošie kapenes, kad zināšana atrodas uz virsmas, aizies bojā, bet kas to nedarīja , paliks dzīvi), tumšas zinības lēnām, bet uzticami, izsit sev ceļu ļaužu pasaulē.

Pirmoreiz masveida interese par vēsturi un reālu saturošu tradīciju un kultiem rodas atlantiem, bet tā kulminācija izveidojas to civilizācijas pēdējās dienās. Uzurpators Akamans, kurš sagrāba troni ar spēku un viltību, tiecās pēc maģijas kā neviens cits līdz viņam. Agrāk , kasta-etniskā sabiedrībā meklējošu zināšanas nebija- katrs apmierinājās ar iespējām, kas bija dotas no dzimšanas. Tomēr daudzas paaudzes paspēja nomainīties kopš tās stundas, kad karš iznīcināja šo struktūru - un tikai tās bālie rēgi turpināja dzīvot.

Akamans uzbūvēja grandioza izmēra arhīvu pašā Atalas centrā, otrajā pēc skaita diženās valsts galvaspilsētā. Tajā bija sakrātas grāmatas, kas tika uzrakstītas uz rāpuļu ādām vai svītas no loru (lemūru) tautas jaunu personu ādām, grāmatas, kuru lapaspuses tika izdarinātas no metāla un pat no dzintara, īpašiem kristāliem, kas bija apveltīja ar īpašību "rādīt" tālu pagātni. Un viss tas ne tikai vienkārši kolekcionējās, bet tika izmantots ar vislielāko atdevi.

Murgainas būves, kas tika radītas saskaņā ar arhīvā glabātajām shēmām un rasējumiem, ko sauca pašiesaukts valdītājs par "zinātniskām laboratorijām", izvirda no savu zemju dzīlēm brūnu dūmu stabus,kas pilnībā nelaida cauri saules gaismu. (Tādā veidā gribēja paredzēt, no pagaidu koordinātu sistēmas ,atlantijas valsts teritoriju).

Pašas efektīvākās un postošākās metodes, lai pārveidotu matēriju, enerģijas un domas tika pielietotas viscaur, bet, tā kā tā nebija mērķa, bet drīzāk izvēles prakse, tad to postu, zeme un iemītnieki, sajuta uz sevis neizmērojami lielākā pakāpē, nekā labumu. Vēl līdz šim paliek neskaidrs vai ir iesaistīts šis maģisks bums briesmīgajā katastrofā, vai arī tas bija atkarīga no vienkāršas planētu ietekmes, bet Akamana darbība ir nemākulīgs mēģinājums novērst to, kas tikai padziļināja sekas. Pēc mūsu domām, augsti apmācītais neprātīgais zinātnieks pats iemiesoja sevī destruktīvus kosmiskos spēkus un darbojās kā starpnieks starp tiem un zemi, vēl jo vairāk, šīs starpniecības mērķis bija to postošās iedarbības daudzkārtējā pastiprināšana.

Tā vai citādi, Atlantīda aizgāja bojā. Nogrima tā jūras dibenā, vai vēl dziļāk - apakšzemes okeānā, bet var būt vispār iegāzās Tārpu pilnā Tukšumā vai aizjoņoja pie tāliem spīdekļiem kā gigantiska atlūza. Mēs uzskatām, ka daudzdimensionālā kontinumā katram no šiem notikumiem , kaut kādā mērā, bija sava vieta. Bet milzīgā atlantu kolonija - cietoksnis ar vairāk kā sešdesmit milijoniem iedzīvotājiem, kas uzbūvēts mūsdienu Mesopotāmijas teritorijā - palika neskarts, un kopā ar to - hronikas, traktāti un pārējās okulti-maģiskās un zinātniski tehniskās rokasgrāmatas.

Šajos dokumentos saglabājās Tlema un Atalas imperatoru vārdi, bet mūsu rases cilvēki, dzīvojošie šai teritorijā, tā arī nav nevarējuši pārtulkot tos pienācīgi un uzskatīja valdītājus vienīgi kā dievus, ka, principā nebija liela kļūda, jo tie, bez šaubām, bija augstāku būtņu iemiesojumi. Tā parādījās Ištar, Dumuzi, Atalas valdnieces Ereškegaļ pielūgsme, kura kļuva babiloniešu mitoloģijā par apakšzemes pasaules carieni un par Nergala dzīvesbiedri.

Tagad skarsim to Kaina hronikas daļu, kurā aprakstās notikumi, kurus taisnīgi ir ieskaitījuši Melnā Ceļa adepti - vēsturisko lūzumu momentu kārtā - fiziskā Azazela un Glabātāju dzimšana - Augstākās dēmoniskās būtnes,kuras pārvalda mūsu saules sistēmu, saskaņā ar Zvēra gribu - visu apdzīvoto pasauļu Valdnieki un saprātīgo būtņu pavēlnieki.

Notika tas Atalas ceturtā imperātora Nen – Ari valdīšanas laikā .Septiņas sievietes ieņēma bērnu no septiņiem vīriešiem, kas nokāpa no debesīm, sešas piedzemdēja pa vienam zīdainim no vīriešu kārtas, bet septītā - divus dvīņus. Tās bija septiņu eņģeļu materiāla iemesošanās,pēc Jenoha grāmatas, bībeles dieva dēli, kuri «redzēja cilvēku meitas». Dvīņi iemiesoja paša Azazela vareno dabu, kuru vienas dzīvas būtnes miesā nevarētu ietilpināt.

Tie atnesa uz zemi jaunu mācību - demonolatriju, tās pamatpostulāti bija sekojoši:

Nav vienotā pār visu, un nav vienotais pasaulē, bet ir Daudzums un Liels Daudzums;

Ļaunums ir Augstākais Spēks, Absolūtā Gudrība un Bezgalīgs Bezprāts vienlaicīgi.

Ļaunums ir pilnīgs un pašpietiekams, tas pārsvarā ir visur un visā un necieš sakāvi.

Zvērs uzturas dzīvu būtņu sirdīs, un tas kurš apzināsies tā dabu arī sekos darbības, klejošanas, iepazīšanas un uztveres ceļam, sasniegs varenību un vēlmju bezgalīgu daudzveidību, kuras tiks izpildītas un sajustas.

Absu un Tiamat priesteri nepieņēma mācību un, iemānot eņģeļus Dzelzs salās, nogalināja tos, sadurot ar šķēpiem, kas tika saslapināti nāvīgā indē, pagatavoti ar sarežģītu maģisko procedūru palīdzību. No šejienes radusies ebreju kabbalistu leģenda,kuras sākotnējā jēga ir spēcīgi sagrozīta: par kritušajiem eņģeļiem,piekaltiem pie klints kaut kur Persijas kalnājos un mācošiem tumšajai gudrībai jebkuru, kam izdosies tos atrast.

Bet mācība turpināja izplatīties un pārdzīvoja Atlantīdu, tā kā to paredzēja enģeļi. Tai sekoja Nimroda – Mesopatāmijas kolonijas pārvaldītājs,un Asūrs - Asīrijas valsts dibinātājs.

Dēmonu pielūdzējs bija Aleksandrs Maķedonijs, kurš uzskatīja sevi par Assura iemiesojumu un izgājis senu dienu iekarotāju ceļu- no skitu stepēm līdz pašai Indijai. Un, visbeidzot,mana darba sākumā apdziedātais Attils bija iesvētīts demonolatrijas tradīcijā ar gallu adeptiem.

                                 3.Nodaļa.

Vārdošanas tradīcija , kuru es pietiekami dziļi esmu izpētījis , runā par daudzu pasauļu un izplatījumu esamību un tieši apgalvo, ka attālās planētu sistēmas apdzīvo saprātīgas būtnes, kas vairākkārt apmeklēja mūsu zemi. Atnācēju pēdas no briesmīgiem,cilvēciskam prātam neaptveramiem izplatījumiem, es pirmoreiz atklātju ekspedīcijas laikā uz nelielas salas, kurai bija bez nosaukuma, kas ir piederīga Sulu arhipelāgam - mazizpētītai Indonēzijas daļai.Salas iedzīvotāji - patiesi sātaniska tauta. To cīpslās sajaukušās dajaku un Holandes matrožu asinis, kurus ienesa šurp ne viegls liktenis vairāk kā simts gadus atpakaļ. Daudziem ir bises, bet tā kā to eiropiskie sentēvi sen izšāva visas patronas, tie lieto tās kā rungas. Šeit es sadūros ar to, kas pārsteidza mani,cilvēku kas nav pieradis - tajā laikā pie sensācijām un pie daudzveidīgiem fenomeniem, kam nav kaut necik saprātīga paskaidrojuma.Reiz, zem nakts aizsega, mēs piepeldējām pie salas, cenšoties būt nepamanīti - par laimi, tas mums izdevās - dienā, ko ienīda un nolādēja pārējie arhipelāga iedzīvotāji, kā īpaši sliktu visā gadā, vēl lielākā mērā, nekā visas šīs daudznacionālistiskās salasas - mūsu zinātnisko interešu objekts. Ainava, kas pavērās mūsu aču priekšā , pilnmēness gaismā, bija sekojoša:

Piedzērušies palmu vīnu un veicot nejēdzīgas kustības, šie ļaudis rinķoja kaut kādā briesmīgā dejā, kuru vienkārši nevarēja izdomāt cilvēks - būtnei ar divām rokām un kājām tamlīdzīgs ritms un nejēdzīga rīcība, kura atspēko visus līdzsvara, harmonijas un plastikas likumus,tas būtu galēji neērti un diez vai iespējami – ja nu vienīgi stāvoklī, kurā atradās dejojošie, kad apreibinātās smadzenes ir spējīgas nodot ekstremitātēm pašas neprātīgākās pavēles.Zem neredzamu muzikālu rīku akompanementa, izdodošiem skumjas, caururbjošus aurus - tie kustējās pa trajektoriju, kas atgādināja divkāršu spirāli, pakāpeniski tuvojoties pie divām jaunām sievietēm, kuras izģērbtas pilnīgi kailas un piesietas pie koka stabiem, kuri ierakti zemē. Pēkšņi mūzika apstājās. Barbari apstājās kā ierakti. Padomājot , ka mūs pamanīja, mēs tajā pašā acumirklī apzinājāmies savējo kļūdu, kad raidot skatienu uz mēness, piedzēries pūlis iekliedzās briesmīgā balsī: Īa, Ktulhu!

Tieši tad mēs pirmoreiz izdzirdējām neparastu un biedējošu skaņu, kura neticamā veidā bija līdzīga melodijai, ko izpilda senās Dievības patiesie pielūdzēji, kurus mēs nerēķinājāmies šeit atklāt...

Tad divi, paveci vīrieši , kaut kādās spilgtās, noteikti ne vietējās izcelsmes skrandās, acīmredzot vienkārši ietīti kaut kādos auduma gabalos, kas izmānīti vai nozagti no āzijas tirgoņiem, kuri pametuši šo vietu ne aiz laba likteņa , ar niknumu graizīja sieviešu ķermeņus ar līkiem nažiem.

Šodien vēsturiskā zinātne identificē savā starpā divas šumēru dievības : Kululu (Ktulu. Ktulhu) un Dagonu. Abats Bartolomju, gluži tāpat kā Aļhazreds, un Ibns Stakkabao, vienā balsī runā citu: izņemot to , ka tie ir saistīti simboliski ar ūdens stihiju, tās ir pilnīgi dažādas būtības. Ktulhu - viens no Universa Kreisās Puses aspekta, tīrā Haosa un Bezprāta valdniekiem. Pēc Nekronomikona, viņš ir Gulošais Dievs, kas pirmkārt ir alegorija, ar mājienu uz iracionālu un nepadodošos skaidrai definēšanai stāvokli, ko pārdzīvo sapņos saprātīgās būtnes, tai skaitā arī cilvēki, kuri, kā norāda mistiķi, satur sevī Kreisās Puses sākumu, kas ir spējīgs aktīvi darboties miega vai narkotiska transa laikā, kā arī pie hipnotiskas iedarbības.

Dagons lielākā mērā ir saistīts ar Labo Pusi – cietas,nesatricināmas formas vai tīras varenības valstību, ko var apcerēt tikai spēcīgi vārdotāji , izpildot speciālas procedūras. Viena no tās būtnēm – Īhegs - bija mūsu rases ļaudīm ļoti cienījams. Attēlojās kā būtne ar trijām galvām un sešām rokām, kā arī ar gigantisku rīkli, rumpja vietā.Līdzīgus attēlus uz akmens vai koka dēļiem mēs satikām Madagaskarā, bet Jukatanā - pamatā statuju veidā no nezināma materiāla. Robeža, kas sadala divus augstāk aprakstītos stāvokļus ir Gozzars - neizzināma robeža ,kura pielūgsme ''pa taisno'' nav iespējama , bet ar tālo zvaigžņoto sistēmu dumpīgo iemītnieku palīdzību, kas nostājušies viņa pusē, saukti rietumeiropas okultismā par Saitī, Brazīlijas indiāņu - Sebeggi, acteku un maiju - šešen, tas var tikt īstenots.

Dagons, saskaņā ar «Bestiolatriju», bija Vietnieks vienam no Glabātājiem – Apollo un pārvaldīja jūru radīšanas agrumā. Nolūkā sagrābt varu pār sauszemi, viņš pacēla no ūdens milzīgu salu un apdzīvoja to ar krupjveidīgo Iag tautu. Glabātājs atbildē uz to iznīcināja salu, nosūtot uz to uguni no debesīm un atdeva varu pār jūras dzelmi Gozzaram, kurš valdīja Lemūrijas un Atlantīdas dienās, līdz pat dižajam karam.Pēc tam iestājas Ktulhu laikmets, kas turpinās līdz šodienai. Kā likums, viņš bija šamaņu un vārdotāju dievs, pateicoties savām spējām, kuras izcēlās no vienkāršo mirstīgo skaita, nevis privilēģētiem priesteriem, kuri ir piederīgi pie kaut kādas kastas. Īpaši aktīvi viņu pielūdza Mesopotāmiskajā atlantu kolonijā.

Šeit es veicu vēl vienu atkāpi, lai īsumā izstāstītu mūsdienu cilvēku rases vēsturi . Tās sentēvi bija cilvēkveidīgi pērtiķi - lemūru tālīni pēcnācēji, kuri degradējās līdz dzīvnieciskam stāvoklim. Mesopotāmiskās kolonijas iedzīvotāji (pilsēta Massa-Pattham), pirms dažām tūkstošgadēm līdz katastrofai , ar nekromantijas palīdzību atgrieza tiem zināmu līdzīgu intelektu, kura īpašības bija raksturīgas sentēviem.

Kādēļ tas tika izdarīts? Atbilde ir vienkārša - lai nestu upurī saprātīgas būtnes, nevis dzīvniekus, bet rīkoties tā ar sev līdzīgiem atlanti uzskatīja par neiespējamu. Par nekromantisko procedūru veikšanas sekām kļuva tas, ka pērtiķi zaudēja apmatojumu un iemācījās kaut kaut kā apstrādāt informāciju, kas tika piegādāta tiem ar jūtu orgāniem, kā arī, līdzīgi lemūriem, kopēt apkārtējās realitātes skaņas, tai skaitā dažus vārdus atlantu-āriešu valodā.

Kataklizmas laikā , kolonija, kas atrodās mūsdienu Ēģiptes teritorijā ( atlanti sauca to par Agafat), atšķirībā no Mesopotāmiskās, tika pilnībā iznīcināta - necieta tikai dažas apakšzemes būves un neliels – atlantiskās arhitektūras mērogos, protams - dārzs (nu kāpēc gan jums ne bībeliskā Ēdene?). Kad pirmajos dažos mēnešos, kas pagāja pēc globālas traģēdijas,apstulbušie no šausmām atlantu-ārieši, atsēdējās savās mājās, "augšāmceltie" lori, izmantojot vispārējo jucekli ,no mūsdienu cilvēku redzes viedokļa neiespējamā , bet tipiskā priekš atlantu-āriešiem savienojumā , ar nenormālu vienaldzību pret visu notiekošo, pameta katakombas, kurās atradās, caur atverēm, kuras tika izmantotas, acīmredzot, netīrumu notecei, un izkļuva aiz Massa-Patthama sienas robežām, kur to skatienam pavērās nedzīvs tuksnesis.Bet segti ar savu brāļu sakaltušajām asinīm altīri bija neizmērojami briesmīgāki. Viņi izdarīja savējo izvēli un devās klejojumā. Tikai niecīga sauja sasniedza Agafatu, pārējie aizgāja bojā no tveices, kas nomainījās ar neticamu aukstumu - no indīgām gāzēm, izejošām no zemes plaisām - dažreiz no turienes parādījās dažādas briesmonīgas radības - to nagi un zobi tāpat nesa bēgļiem mokpilnu nāvi.

Neapdzīvotā oāze pieņēma dzīvi palikušos.Šeit bija ūdens un augļi - viss, kas vajadzīgs dzīvošanai. Palika viena problēma, kura, izskatījās, necik viņus pašus neskāra – neiespējamība vairoties bez savu , magu radītāju, palīdzības. Nevajag domāt aplami atlantu-āriešu nekromanti nestājās ar šiem nelaimīgajiem dzimumsakaros – viņi vienkārši pakļāva mātītes kaut kādai alķīmiskai apstrādei. Bet zemākie dēmoni, kuriem Agafatas okultā amosfēra daļēji , un pretdabisks spēku un enerģiju saspringums visā zemeslodes teritorijā kopumā - ūdensplūdu mantojums – ļāva iekļauties miesā, kā rezultātā tie nolēma kopoties ar lori mātītēm un radīt pēcnācējus.

Saturna sfēras eminācijas kļuva par iemeslu hibrīdu ādas krāsai, kuri dzima augstāk minētajā ceļā.Pašu pseidolemūru āda bija pelēka. Hibrīdi saglabāja spēju pie ražoties un izveidoja mūsdienu cilvēku rasi. Tēva loma nepmierināja zemākos dēmonus, kuri alka pielūgsmi un to arī saņēma . Cilšu dievu izskatā tie valdīja pār tautu, kura bija attīstītas maģiskas domas produkts no vienas puses, un bēdīgās tagadnes realitāte – no otras. Valdīja simts tūkstošs gadu ilgi - tagad gan to laiks iet uz beigām.Vēsturiskā pagātne ienesa mums attīstītas reliģiozas sistēmas, ko tie radīja un adaptēja pie eksistējošajiem nosacījumiem. Demiurgs daļēji iemiesojas cilvēkā ne tāpēc, ka top spēcīgāks, mājojot viņa ķermenī un saprātā, bet tāpēc ka iet bojā, pretojoties Augstāko būtņu gribai un mēģina pagarināt savējo bojāeju, it kā ieāķējoties fiziskajā pasaulē ar savējā uzticamā verga palīdzību, lai nekristu vēl zemāk, piemēram, limbā - pēc mistiķu mācības, elles ārējā aplī.Bet atriebība nav novēršama, jo dabas likumi ir nesaudzīgi, tāpat kā tie, kas stāv aiz tiem, demiurga Piekritēji, kas izplata viņa mācību, ticoši tai, kas darbojas uz vienu roku ar viņu, tiks tik pazemoti, cik ļoti tas principā ir iespējams - galvenokārt, tie cietīs par to, ka veica lielu skaitu kļūdas un pat nemēģināja tās izlabot, atteicās no varenības, kuru tiem deva Zvērs, lai nekad neiegūtu viņu.

Pirmais sods nelika sevi gaidīt pārāk ilgi. Oāze drīzumā tika apdzīvota, un to apdzīvoja tagad jau atlantu-āriešu bēgļu vilnis no kolonijas, kas bija spiesti pamest viņu dēļ nemieriem, kas risinājās līdzīgi pilsoņkaram starp dažādu kastu pārstāvjiem un jaunās rases ļaudis bēga Āfrikas kontinenta iekšienē, bet atlantu-āriešu ieceļotāji aizkļuva arī tur, pārvēršot tos vergos. Jaunie saimnieki sauca sevi vārdā Tnabs, kas vulgārā tulkojumā nozīmē - dimensijas (izplatījumi) un laika (ilgstoši) bērni.Mēs izklāstījām, galvenajos vilcienos mūsdienu rases melnā zara rašanās vēsturi.

Kas attiecas uz Tnabs ļaudīm, tie ātri iejutās Avaroha zemēs(Dienvidamerika tad neeksistēja - tā bija Āfrikas kontinenta daļa, Bestiolatrijā un Kaina hronikā nosaukta par Avaroh) un cēla bagātas pilsētas - valstis: Šavaru, Aitongu, Zehmetu un pielūdza lielākoties Diženo Ktulhu. Priekšteču zināšanas palīdzēja tiem panākt daudz ko - beigu beigās, tie pat iemācījās būvēt mašīnas, kas spējīgas lidot pa gaisu, bet briesmīgs noziegums pazudināja tos - cietoši no neauglības, ko izsauca nezināmi cēloņi, tie sajauca savējās asinis ar melnādaino asinīm un radīja no tiem pēcnācējus, aizskarot ar savu rīcību Senos Dievus - demiurgu rases niknos nīdējus. Tad Avarohas Rietumu daļā zemē radās gigantiska plaisa, kura izverda liesmu un tvaiku mutuļus, kā arī simtiem briesmoņus, kas bendēja visu dzīvo. Ibns Stakkabao sauc šo notikumu par Iebrukumu. Plaisa sadalīja kontinentu divās daļās – Āfrikā un Dienvidamerikā, pēdējā ilgstošu laiku dreifēja rietumu virzienā un tikai Asīrijas impērijas laikos ieņēma to stāvokli, kurš ir šodien.Tnabs kolonija, ko nodibināja tie uz Jukatanas pussalas palika dzīva, jo ieceltajā stundā Senie pavēlēja nogalināt uz upurēšanas altāriem visus melnos vergus, kas arī tika izdarīts. Melnādainie afrikāņi izdzīvoja, pēc Iebrukuma ,kontinenta dienviddaļā un Kongo upes biezokņos.

Vēsture, kura tiek pārrakstīta sevišķi intensīvi mūsu gadsimtā, pa daļai savtīgu mērķu nolūkā, uzstāj uz arābu vietvārda izcelsmi «Āfrika» un versiju, saskaņā ar kuru vietvārds «Amerika» iegūts portugāļu jūrasbraucēja vārdā, kurš nepavisam nebija pirmais eiropietis, kurš kāpis uz šīs zemes (skrienot pa priekšu, atzīmēšu, ka arī Kolumbs nebija ne būt ne pirmais.). Netērēšu laiku , lai atspēkotu visas tās muļķības, sacīšu tikai, ka vārds «Avaroh» seno āriešu valodā, citādi - «Avarg», nozīmēja - “pretējais Vargu,t.i., Ziemeļu zemēm”.

«Amark» - «vilks» tulkojumā no mūsdienu eskimosu valodas, senasīrijas valodā nozīmēja - «niknais», «izsalkušais» - tā iedēvēja tie šo zemi, esot pirmie tās iedzīvotāji, lielākoties dēļ bargajiem klimatiskiem nosacījumiem. Pat briesmīgi padomāt,cik hipotēzes par kontaktiem starp atšķirīgām tautām un šo kontaktu senumu var tikt šeit izvirzītas.

Dzeltenais atzars radies no Varenā Nimroda – Mesopotāmiskās kolonijas vadītāja, no dinastijas, ko cēla uzurpators Hošmeghons, kurš tolaik mācēja sagrābt varu savējās rokās un pilnībā apvaldīt nemierus ar kāda akmens palīdzību,apveltītu ar brīnišķīgām īpašībām, kurš dēvējās par «Tumsas Sirdi», kuru viņš atrada Agafatas katakombās. Viņa pēcnācēji virzījās uz austrumiem, kuri tai laikā bija neapdzīvoti, un radīja valsti Senthu,kuru pēc tam pārdēvēja par Šan zemi (mūsdienu Ķīnas teritorija).

Viņi iegādājās melnādainos vergus no Tnabs, apmaiņā uz nefrītu un pērlēm.Dzīvā prece vispirms tika atgādāta caur jūru uz Indostānas pussalu - kad Dzeltenā Valsts zaudēja savējo varenība, šeit radās dravīdu civilizācija.

Baltā rase radās Atlantīdas rietā un lielo kataklizmu laikā glābās uz Hiperborejas arhipelāga salām, kas šodien ir tikai kā Britu salas un Grenlande - pārējās sen ir zem ūdens.

Saskaņā ar Hroniku, tie bija Azazela bērni. Pēc kataklizmām viņi samērā ātri apdzīvoja Rietumu Sibīriju un Ziemeļameriku, savienoti viens ar otru ar sažmaugu, kurš neeksistē šajos laikos, bet savējās virzīšanās procesā uz austrumiem sadūrās ar Nimroda bērniem un sāka ar tiem karot, kur zaudēja dienu pēc dienas, atkāpjoties arvien tālāk uz rietumiem līdz tam laikam, kamēr nepārvietojās uz Amerikāņu kontinentu pilnībā, bet Dzeltenā rase turpināja vajāšanu, un drīz vien izdzīvojušo āriešu nelielā grupa atradās Centrālamerikā un tur sadūrās ar Tnabs koloniju, kuras iedzīvotāji palīdzēja tiem šķērsot Atlantijas okeānu un sasniegt Rietumu Āfrikas piekrasti un kopā ar viņiem paši glābās no iebrucējiem ar kuģiem,kurus būvējot tika izmantoti seni noslēpumi – kuri tika aizgūti no atlanu mantojuma.Tie izkāpa tur, kur pēc tam radās Dagomeja karaliste un virzījās uz ziemeļiem, bīstoties, ka vajātāji neapstāsies, tomēr nepārredzamais okeāna plašums apstādināja tos. Ar divu palikušo dzīvo nāciju kopīgiem spēkiem tika radītas Etiopijas un Ēģiptes valstības - viss tas notika aptuveni sešdesmit tūkstošus gadu atpakaļ. Tāpat kā agrāk, kad Tnabs bija pilntiesīgi Āfrikas saimnieki, melnādainie iedzīvotāji, kas glābās no Iebrukuma,vai nu tika nesaudzīgi paverdzināti, vai sniegti par upuriem Zvaigžņotajai Dievietei un Diženajam Ktulhu.Ārieši iedzīvojās lielākoties Ēģiptē, tāpat kā Tnabs izveidojot vietējo zinību, bet nepagāja pat tūkstošgade, kad atlantu pēcnācēji, iedomājoties, ka ir daudz cienīgāki, izveidoja dumpi, sakūdot melnos karavadoņus, un sagrāba varu, nododot āriešu nācijas pēdējos pārstāvjus negantai sodīšanai ar nāvi, tomēr vīriešu un sieviešu dažiem desmitiem tomēr izdevās izrauties ar cīņu no pilsētas Hebbsa - Senās Ēģiptes galvaspilsētas, un caur Sarkano jūru, kura tajos laikos bija dumbrains purvs (tā, vismaz apgalvo Abats Bartolomju, lai gan ir pamats pieņemt, ka īstenībā tie krustoja spēcīgi pārpurvojušos apvidu kaut kur Suetas robežās),pārvietojoties ar mežonīgiem baltiem zirgiem, pateicoties kuriem dūksnājs tos neaprija, sasniedza Mesopotāmiju un apmetās nelielā ielejā, ko aplenca no visām malām augsti kalnāji.

Ibna Stakkabao darbos ir lieliska frāze: ''Senie Iebrukuma laikā, līdz piecpadsmit tūkstošgadēm līdz Pravietim, izmainīja zemes veidolu, kaut arī ne tik spēcīgi, kā pazudināja agrāko pārmaiņu rasi (atlantu – Fon Junts). Abats Bartolomju «Tārpu Dabā» raksta vairāk precīzi: «Ja vien kāds paskatītos pasaules karti pirms Iebrukuma, kurš sekoja aiz Senās Asīrijas kritiena, viņš redzētu pazīstamas, bet tomēr savādākas kontūras».

Tad kāpēc gan sešsimts gadsimtus atpakaļ Sarkanā jūra nevarētu būt purvs?Tur bijušie augstmaņi uzsāka kultivēt kviešus un vairot lopus, pieradinot mežonīgus dzīvniekus un pēc vēl vienas tūkstošgades kļuva ar mazizglītotu barbaru kopu, ko vadīja vecākie un tā saucamie bozami - sava veida šamaņi, kuri saglabāja dažas mistiskas iemaņas no savējiem senčiem.

Reiz, kā vēsta senās hronikas, gana ģimenē piedzima zēns, kuru nosauca par Ksezru, kurš no sešu gadu vecuma bija pakļauts dīvainiem redzējumiem un sapņiem - viņam rādījās milzīgas, bagātas pilsētas un dažādas ādas krāsas neredzēti ļaudis, diženas kaujas un vispasaules mēroga dabas katastrofas. Viņš labprāt stāstīja par to savējiem vienaudžiem, bet par viņu vairāk smējās, nekā uztvēra nopietni.Tajā laikā, sagrābusi gandrīz vai ne visu pasauli, Dzeltenā Impērija saira uz atsevišķām kņazistēm, no kurām tikai nedaudzi palika uz civilizētās attīstības ceļa - to starpā - neliela Aškal valsts Kaukāza priekškalnēs. Kas attiecas uz karotājiem, kas vajāja āriešus Amarku zemē, tie vairākumā nevēlējās atgriezties un krita barbarismā. Šie ļaudis ir amerikāņu indiāņu senči.

Saskaņā ar leģendu, kas ir izklāstīta Kaina hronikās, kā arī gnosticizma garīdznieka Stefana Barberiana ''Melnajā Spogulī'', trīspadsmit gadu vecumā Kserzs ganīja aitu ganāmpulku auglīgā ielejā un tika karotāju sagūstīts, kas bija nosūtīti no Aškalas, lai «izlūkotu tālīnās zemes» pēc valdnieka Ningella pavēles. Briesmīgs bija karotāju ceļojums.Visdažādākās necilvēciskās radības uzbruka tiem ne vienu reiz vien, un, kad auglīgās Mesopotāmijas ielejas pavērās to acīm, no piecdesmit cilvēkiem dzīvi palika tikai divpadsmit. Nospriežot taisnīgi, ka, iesaistoties cīņā ar vietējiem iedzīvotājiem, tie aizies bojā, tā arī neizpildot pavēli, karotāji pieņēma saprātīgu lēmumu - viens gūsteknis pietiks, un ja viņš tiks aizvests uz Aškalu, bendes un priesteri izvilks no viņa jebkuras liecības, lai arī viņš nezina to valodu, tos gan, savukārt, gaida apbalvojums.

Kopā ar Kserzu tie devās atpakaļceļā, bet reiz naktī tika dīvainu būtņu iznīcināti, kas atgādināja ļaudis ar iezaļganu ādas krāsu un milzīgiem spārniem uz muguras. Pie tam tie atlaida ganu ar mieru, paklanoties viņam. Atgriežoties dzimtajā pusē, viņš apzinājās savējo īsto dabu – Zvēra dabu, un zem jauna vārda - Assurs - uzsāka veikt atšķirīgus brīnumus, tādus kā- necaurredzemu tumsas izsaukšanu dienu laikā vai lietu no cilvēku asinīm.Viņš atvērās tikai bērniem un jaunekļiem ne vecākiem par sešpadsmit gadiem, pavēlot tiem turēt noslēpumā no pieaugušajiem par viņa eksistences faktu. Viņš runāja par diženas ķēniņvalsts tapšanu un visas tautas attīrīšanas nepieciešamību , kā arī par jaunu reliģiju - dēmonpielūgsmi. Kur konkrēti ir jāpastāv attīrīšanai, viņš izstāstīja pēc trijiem gadiem savējiem sekotājiem. Nepieciešams nogalināt visus pieaugušos, lai bērni un pusaudži aizskalotu ar to asinīm mūžseno sakāvju kaunu.Viss tas tika izdarīts vienas nakts laikā. Bērni pēkšņi uzbruka saviem tuvajiem un iznīcināja ar visiem iespējamiem veidiem - neviens no tiem, kas paspēja redzēt sešpadsmito pavasari neizglābās.

Miroņus Assurs lika savākt vienuviet – domājams (visādā ziņā tāds ir Artūra Goffa uzskats.A.Goffs – vācu astrologs un pareģotājs. ) kaut kur tuksnesīga līdzenuma vidū, simts ,ar kaut ko, jūdzes no Bagdādes, (ciema Bidžer tuvumā) un ar dažu vārdu palīdzību, kas tika noteikti nezināmā āriešu valodā (šodien viņu sauc par dēmonisku), augšāmcēla tos. Viņš pavēlēja tiem uzcelt milzīgu akmens pilsētu, iegūstot materiālus būvniecībai un apdarei apkārtnes kalnājos un, kad būvniecība tika pabeigta, nosauca to par Kenebu, kas tulkojumā no senāriešu valodas nozīmē «valdījums», «ieguvums».

Nākamās galvaspilsētas sienās, diženākajā no Impērijām visā vēsturē,tautas dēli un meitas ar diženu nozīmi dzēra vīnu un nodevās orģijām - veselus deviņus gadus - tai pašā laikā beigtie vecāki un radi kalpoja tiem visā. Bet, nododoties jautrībai, tie neaizmirsa izzināt demonolatrijas noslēpumus - Zvēra reliģiju, kas atnāca Assura veidolā, kurš pasludināja sevi ar caru, un dāsni apdāvinošs savējos pavalstniekus ar visu veidu slepenajām zināšanām.

Beigās pēc tik ilgām dzīrēm Assurs, kuram bija zināma pagātne un nākotne, nolēma vispirms sodīt ēģiptiešus dēļ kaut kad izdarītas nodevības. Kopā ar divpadsmit īpaši vareniem skolniekiem viņš devās uz Ziemeļāfriku. Apseglojot putnus,piesauktus no nezināmām pasaulēm vai spērnotos zaurus kurus augšāmcēla viņa varenība, kurus izmantoja atlanti ne tikai sadzīvē, bet arī cīņā, tie krustoja purvus, pa kuriem kaut kad bailēs skrēja to sentēvi ,bēgot no Ēģiptes karapulka, un iznīcināja nometni Nila ielejā, neviena neievēroti.Veicot briesmīgu un šašulīgu procedūru sēriju, tie sakāva vietējos iedzīvotājus ar diženiem postiem. No debesīm uz tiem sagruva dubļu un glumekļu straumes. Ūdens upēs un ezeros kļuva nāvīgi indīgs. Briesmoņi no attāliem izplatījumiem nogalināja sievietes un bērnus zem daudzu dienu nakts segas, kas turpinās dažas diennaktis un izsaukta tika ar nebūt ne dabiskiem cēloņiem. Vēlāk šis stāsts kļūs par vecās derības leģendu ar Mozus brīnumiem, bet mēs, zinātāji, zinām, ka ebreju pravietis nebija uz to spējīgs.

Nāvīgu baiļu žņaugos,zaudējot prātu no šausmām, ēģiptiešu valdnieki atzina Assuru par Dievu un apzvērēja izpildīt visas viņa prasības, taču, ne tik apgrūtinošas - paklausīt nozīmētajiem āriešiem un sūtīt dzīvus jaunekļus, kā arī beigtus, lai radītu karaspēku, ar kura palīdzību viņš nežēlīgi sodīja valsti, kas atsūtīja karakalpus, kuri sagrāba viņu gūstā. Aškala tika šausminošas armijas sagrābta ,ko komplektēja pa lielākai daļai līķi, nekā cilvēki, to skaitā arī nogalinātie pretinieki, otras pasaules radību ordas atbalstīti, bet tās dzeltenādainie iedzīvotāji, kuriem izdevās palikt dzīviem, aizskrēja kur nu kurais un beigās kļuva par mežoņiem. Tā iesākās atriebība Dzeltenajai Rasei.

Pirmais āriešu valdnieks dzīvoja 120 gadus un paspēja iekarot Indiju un Šan zemi,kas atradās stāvoklī, ko mūsdienu vēsturnieki sauc par ar feodālu sadrumstalojumu. Viņš mēdza atstāt karakalpus-ēģiptiešus tajā vietā, kur guva kārtējo uzvaru, pagaidu garnizona kārtā, pie tam atbrīvojot katru karotāju un visu viņa ģimeni no verdzības vai vasaļatkarības no jebkāda Ēģiptes augstmaņa. Pakāpeniski pie tiem pārcēlās sievas un bērni, kuri saņēma brīvību.Tā bija gan Aškalā, gan Šan zemē, un Sindho (mūsdienu Indijas teritorija). Tieši tā parādījās uz zemes čigāni, valahi un pārējās radnieciskās tautas, ar ko tēvutēvi uz Impērijas rieta nomainīja civilizēto dzīvi pilsētās, kas vienā mirklī pārvērtās par elli (tas, kas tur notika, nevar nosaukt par pilsoņkaru - tā bija vienkārši plika izgriezšana, ko pavadīja visas iespējamas zvērības un beigu beigās pārvērtās dumpī pret civilizāciju kopumā), par grūtu vietmaiņas sadzīvi, bet mūsdienās to pēcnācēji turpina izjust dziļas, iedzimtas bailes pret pilsētām un nevar ilgi atrasties vienuviet, jo dumpju algotņu ordas, kuras pretstatīja sevi ne tikai Impērijai kopumā, bet arī pirmajam satiktajam, kurš bija pārāk vājš, lai pastāvētu par sevi un varēja būt nogalināts un aplaupīts bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Atgriežoties no ilgiem gājumiem viņš pavēlēja sev uzcelt brīnešķīgu pili un, nododot varu savējam jaunākajam dēlam Eteram, iegāja pilī pilnīgā vientulībā un tajā pašā acumirklī majestātiskā būve nolaidās zem zemes – tās vietā radās ezers, kas ir zināms šodien kā Mirusī jūra. Pirms aiziešanas viņš pasludināja savējo atgriezšanos, kā arī aizliedza iekarot zemi, kas atrodas uz rietumiem no Avarohas - o jā, tā bija valsts Mota, manējo acu pērle, manējo meklējumu virsotne.

Assura pēcnācēji, kas nodeva varu pēc mantojuma, kā arī viņš novēlēja, nosauca viņu radīto valsti par Ašuru vai Asīriju un paplašināja tās robežas līdz neiedomājamam līmenim. Aizliegums uz valsts Motas iekarošanu bija dabiski, pārkāpts, bet par to es izstāstīšu nākamajās nodaļās.

                                 4.Nodaļa

Pētot salu,piederošu Ratak grupai, mēs veicām vēl vienu atklājumu, kurš noveda mani pie atmiņām par to šausmu nakti, kuru pavadīju trakojošā apreibinošā pūļa tuvumā ar holandiešu asins piemaisījumu. Sala nebija liela, ar slīpiem smilšainiem krastiem, kurus sedza strīpām mangroves krūmi, līčos , kuri atradās netālu no krasta.Salas vidus ir kalnains apvidus, kas apaudzis ar biezu mežu. Laikapstākļi pamatā ir lietaini, bet kalnājus gandrīz vienmēr tina migla. Misionāru bāzē,kura atradās salas austrumu beigās, dzīvoja seši francūži. Vietējās ciltis cītīgi atturas no jelkādiem kontaktiem ar viņiem.

Trīs gadu laikā, no ierašanās brīža, misionāri ir zaudējuši trīs cilvēkus - divus aiznesa kapā malārija, viens noslīka mīklainos apstākļos. Izjautājot misionārus un divus vietējos iedzīvotājus, kas nesa mums augļus apmaiņā pret daudzveidīgiem dzelzs priekšmetiem (pēdējie atbildēja uz mūsu jautājumiem visai negribīgi), kā arī veicot novērojumus, mēs atklājām sekojošo:

Divas ciltis no četrām, dzīvojošām uz salas, Tnarra un Uvanta, izņemot parastus animistiskus priekšstatus un savdabīgu elkdievību (piemēram,haizivju-cilvēkēdāju un indīgo molusku no ''Conus'' dzimtas, godināšanu), piekopj ārkārtīgi senas izcelsmes reliģiozu ticējumu sistēmu, kura ir apslēpta no nepiederošo acīm. To pamatā ir mīts par būtni Ktolu (Tnarru ciltij) vai Ktulu (Uvanta ciltij). Dotā darba apjoms neļauj man aprakstīt stāvokli, tuvu pie nervu sabrukuma,bet varat ticēt - es atrados uz histērijas robežas, kad uzzināju par to.

Ktulu figūra, vai Ktolu, sasaistās ar kādu zemūdens pilsētu, kurai nosaukums abās ciltīs ir Rljeh vai Degevah (acīmredzot, sagrozītais Degag Elelav - «pilsēta-zivs») un cienījams kā kāda jūru dievība, kura atbild par zemūdens reljefu, daļēji, zemūdens alām un vulkāniem, pārvaldošs atvarus un dažus zemūdens plēsējus.Dievības veidols, kas ārīgi atgādina briesmonīgu astoņkāji ar zivs asti ,tuvi pie Abata Bartolomju zīmējuma, pagatavots no gigantisku koku celmiem,kuri atrodas uz salas lielā daudzumā.Madagaskaras iezemieši izgriež līdzīgu tēlu uz lieliem, plakaniem dēļiem no Delonix Regia koksnes, vai uz melna koka, kas izmānīts no citām salas daļām vai atgādāts no kontinenta.

Leģendas būtību par zemūdens pilsētu pilnībā neizdevās noskaidrot.Iezemieši sauc Ktulu, gan par pilsētas dibinātāju, gan turienes iedzīvotāju dievu, gan par to caru, bet par pašiem dziļumu iemītniekiem runāt atsakās. «Tārpu Dabā» tiek pieminēti veseli divi objekti,līdzīgi Rljeh, bet ar citiem vārdiem:

«pašos noslēpumainākajos, bet pareizos, no Vārdotāja redzes viedokļa, avotos ir sacīts, ka Diženais Ktulhu ieradās no zvaigznēm vēl Imperatora Amurra valdīšanas laikā un uzbūvēja uz ziemeļu jūras salām, ar savējās maģijas briesmīgo spēku, divas pilsētas no puscaurspīdīgiem akmeņiem - Ksatlenru un Molotonemu, ar to vājinot Gozzara varu pār jūras dzelmi ar Kainītu gribu. Diženas kaujas laikā tie iegremdējās jūras dibenā, kad melni kuģi tuvojās tiem – ir jāuzskata, ka cēlonis tam kļuva Ktulu vēlme iegūt zemi pirms Zvēra gribas piepildījuma, bet tomēr pa retam pilsētas ceļas virszemē ar spēcīgu burvju gribu,kuri ir ne pilnīgi cilvēciskas izcelsmes vai apveltīti ar Nolādēto Grāmatu».

Tā vai citādi, savādie Uvantas un Tnarras cilts pārstāvji iesaistās vēl dīvainākās maģiskās ceremonijās ,lielu reliģiozo svētku laikā, kuri tiek veikti pavasarī, skaidrā naktī, kad rīta pusē, austrumos, var novērot Ziemeļu Kroņa zvaigznāju, bet Ras-aļhag zvaigzne atrodas virs paša horizonta. Tajā laikā iezemieši iziet pirogās atvērtā okeānā, uzskatot, ka pilsēta Rljeh ceļas no ūdeņiem.Tie nes veltē dievībai atšķirīgus rotājumus, augļus, un izdaiļotas ar krellēm, putnu spalvām un palmu lapām cilts sievietes, kuras, kā domā iezemieši, kļūs par viņa sievām.

Atgriežoties krastā, tie lasa vārdojumus, vēzējoties ar lāpām un līdz izsīkumam kliedzot, sviež okeānā iededzinātus baļķus. Šeit es atkal izdzirdēju to pašu skaņu – ne īsti gaudas, ne īsti vaidus,gari stieptus un stindzinošus asinis, bet šoreiz to spēks bija neiedomājams - es apgalvoju ar pārliecību, ka ar nekādiem dabas fenomeniem, kas ir zināmi zinātnei, to izskaidrot nevar.

Izdzirdot to, iezemieši atgūlās vai sēdās uz zemes,noliecot galvu. Citi atkal iesēdās laivās un devās jūrā, lai nekad neatgrieztos atpakaļ. Kas attiecas uz tiem, kas atgriezās no pirmā ceļojuma, tad daži no tiem sāka runāt,ar mana opija viruma apreibināti,kuru es tiem piedāvāju, un atzinās, ka nevis redzēja pilsētas, bet gan vienkārši noslīcināja visas veltes okeānā. Redzēt viņu ir lemts tikai tiem, kas veiks ceļojumu otro reizi, un atceļš būs tiem pasūtīts.

Ekspedīcija uz Madagaskaru ļāva man pārbaudīt Artūra Gofa hipotēzi par to,ka šī zeme kaut kad bija dižena Lemūrijas kontinenta daļa, un pārliecināties par tās pamatotību. Slepenas teikas ,īpaši spilgtā formā, ir atrodamas Dienvidaustrumu salas daļā, kur dzīvo Nkodo, Betsileu ciltis un Masual. Nkodo svētnīcās mūs satrieca akmens Dieva tēls, saucams par Īīegu, Čūsku Pavēlnieks - būtne, kurai nav kāju, ar trijām galvām, sešām rokām un milzīgu rīkli rumpja vietā.Jukatana indiāņi ciena doto Dievību zem Īheg vārda - viņa kults radās, acīmredzot, ilgi pirms valsts Motas kolonizācijas ar asīriešiem - džungļos, netālu no Hondurasas Līča, mēs redzējām akmens statujas, kas ir identiskas Madagaskāriešu, bet milzīga izmēra – to augstums sasniedza divdesmit piecas pēdas, tai pat laikā Nkodo ciltij tās stiepās labi ja cilvēka augumā.

Viens no Betsileu ciema virsaišiem dāvāja mums neparastu un dīvainu formulu, ar kuras palīdzību vajadzēja griezties pie Dievības (cilvēks, kas ir kārdināts maģijā, lai cik viņš nebija rupjš un neizglītots, spējīgs atšķirt patiesas zināšanu slāpes no kaisles pēc lētām sensācijām, un dāsnas dāvanas, kuras mēs viņam pasniedzām, tādos gadījumos - lieta ne pēdējā).

Skan viņa tā:

TEBALARON AYZABELT KRYOGHNAR VAORAEHO STOM TESCAONTAG AKO NLEHETIVASO

Neko līdzīgu malgašu valodā jūs neatradīsiet. Tas lielā mērā atgādina draudīgo Ibna Stakkabao vārdojumu.

Šis lieliskais cilvēks , vārdā – Ratags Muļfasite, bez visa cita, kuram pieder kaut kādas ne pilnīgi tīras komerciālas lietas (un vispār, tīras šeit praktiski nenotiek) ar francūžiem,turošs savā mājā grandiozus īru viskija krājumus, kuru viņš iztukšoja pilnā vientulībā ar fantastisku ātrumu,no kā nekad nebija skaidrā un ar tikpat satriecošo ātrumu papildināja, veda mani uz savējās tautas svētvietām, kur balto cilvēku gaidīja nāve no malgašu-karotāju rokas,kuri dienu un nakti apsargāja svētvietas, un pēc virsaiša vārdiem, tiem nebija tikai parasti aukstie ieroči un šaujamie, iegūti no eiropiešiem (no tiem, kam piekļūšana tejienēs ir aizvērta – kāda ironija!) , bet arī pārdabiski ieroči.

Tas, ko es redzēju, satrieca mani līdz dvēseles dziļumam. Piramidālas būves,četrstūrainas un piecstūrainas, saliktas no ideālas sfēriskas formas bazaltu blāķiem - no trīs līdz piecām pēdām diametrā, lielā daudzumā bija izmētāti pa teritoriju, kura ir milzīga, segta ar džungļiem. To konstrukcija atspēkoja visus līdzsvara likumus - es atcerējos Stounhendžu, ko cēla ķeltu priesteru maģija, bet tā kā daudzas no šīm sfērām, veidojošas piramīdu pakājes, tikko izgāja no zemes, es izdarīju secinājumu, ka pakāje šī ir šķietama, bet īstā paslēpta kaut kur dažādu sanesu un nogulumiežu biezumā, - un ļoti var būt,velns zina kādā dziļumā, no kā radusies šo būvju neticamais senums.

Bestiolatrija piemin, ka lemūrieši varēji pārvietot akmeņus pa gaisu ar savējo burvestību spēku un tādā vaidā būvēt mājās un svētnīcas.Izmantojot gadījumu, publicēju fragmentu no «Tārpu Dabas», kur tiek stāstīts par lemūrijas civilizācijas vēsturi.

«Jaunā laika pirmajās dienās augšāmcēlās varenais Dagons, jeb jaunās pasaules robeža pār ūdeņiem vēl nebija uzlikta. Un uzcēla viņš uz Austrumiem visai lielu salu kopā ar pilsētām savām un ar tās iemītniekiem un ar tempļiem. Un izrunāja viņa lūgšanas tauta savējam dievam, no kā zaļi uguņi iedegās jūra un mēness kļuva kā pūstošs smaragds. Dagona pēcnācēji sauca sevi Iag vārdā, bija divdzimumu, līdzinājušies vienlaikus krupjiem un cilvēkiem. Ziemeļu kontinents tad bija neapdzīvots.Un nodomāja Glabātājs pabeigt pasaules atšķiršanu un atkal sūtīja uguni no debesīm. Un nodalīja salas daļu ar uguni, pataisot to par vārtiem, un visas pilis un tempļi izzuda kopā ar iedzīvotājiem, un nosauca to par Dienvidu salu. Tur izmitināja viņš kinocefalus, vīriešus un sievietes ar suņu galvām. Un bija tiem sava valoda un savējās Dievības. Uz citas daļas pilis un tempļi palika, kā arī Iag, un atdeva viņu Dagonam. Diženais Dievs pats nosauca viņu par Rekšasu- savā valodā. Kinocefali nekontektējās ar Iag, tā kā abas tautas bija visai varenas. Dagona bērni kalpoja viņam, bet kinocefali pielūdza Trīs no Ārēja Apļa: Enzumarkatumu - vidus Pavēlnieku, Teatiokso un Afuazebo - polu pavēlniekus. Tie pilnībā izprata dārgakmeņu maģiju. Un uzbūvēja Viņš vēl vienus vārtus, jo ārpasaules uzgāzās uz pirmajiem ar visu savējo smagumu, draudot izpostīt Viņa rokudarbu.Ar šo mērķi viņš pacēla salu no ūdens un nosauca to par austrumzemi, uz tās – augsti kalnāji un līdzenumi. Un pārnesa no ziemeļu puses dažu ziedu un zāļu sēklas, izaugušas slepeni no Pana pēcnācēju miesas. Un pieveda pie vārtiem bezmiesas garus - lemūrus. Tie pēc izskata atgādināja skeletu un bija abu dzimumu, vīrieši un sievietes, bet nevarēja radīt pēcnācējus, jo nebija apveltīti ar miesu. Bet ienīda saules gaismu un tāpēc apmetās kalnu alās, izejot līdzenumos tikai naktī.Augu starpā bija sakne, kas ir līdzīga cilvēkam. Tā piesaistīja dažus no tiem, un,iekožot tajā, tie ieguva miesu. Un, pametot alas, sāka dzīvot dienas gaismā un radīt bērnus. Un to atvases bija milzīgas, segtas ar spalvu, bet saprāts to bija vājš, un nezināja nevienu valodu. Pārtika tie ar zemes augļiem un ražoja pasaulē bērnus, kas ir līdzīgi sev. To dzīve ilga divpadsmit tūkstošs gadu.Tad piepildījās Akrura teiktais, jo pārpalikušie alās satikās ar Ņjarlatotepa tautu, un izdzirdēja no tiem tādus vārdus: iebaudiet šo mataino asinis, kad iestāsies nakts, un atnesiet mazliet mums. Un izdarīja lemūri, kā bija tiem likts. Nonāvēja daudzus līdzenumu iedzīvotājus, sadzērās to asinis un, kad atgriezās alā, daļu viņi atvēma kausā no obsidiāna. Un Ņjarlatotepa bērni kristīja tos ar šīm asinīm, sakot tiem: Tagad jūs – ne miruši un jums ir dāvāts dižens spēks.Asinis ir barība jūsu un iemācīsieties no mums noslēpumus daudzus.Tikai nepieļaujiet dažu savu upuru nāves, bet gan kristiet tos ar asinīm Ņjarlatotepa vārdā, lai tie kļūst tādi kā jūs un tajos būs gars mūsu. Un rīkojās ne mirušie, kā bija tiem sacīts, un katru nakti uzbruka lemūriešu dēliem un meitām, bet dažus nenogalināja, bet gan darīja ar tiem to, ka lika tiem nakts tauta, un tādā veidā palielināja skaitu savu.Šī iemesla dēļ lemūrijas ļaudis slēpās zemes alās, bet arī tur atrada tos. Tad sāka atstāt vakarā jaunos un vājos mežā vai laukā, lai, ņemot tos, ne mirušie atgrieztos, bet pārējos neaiztiktu. Un smējās pār to asins Dzērāji, runājot: lūk, šie pērtiķi ciena mūs, kā Dievus. Daži no lemūrijas bērniem, citādi saucamie vienkārši par lemūriešiem, no tādas nelaimes skrēja pie jūras krasta.Tur iemācījās pārtikt no zivīm un iznāca pie tiem Dagona pēcnācēji, un iemācīja tos pielūgt Dievu savu un runāt to valodā, un aizsargāties no ne mirušajiem, citādi vampīriem, ar kvadrātveida krusta zīmolu. Kopojoties ar Dagona tautu, lemūriešu sievietes dzemdēja pasaulē niknas ķirzakas, kas pārtiek no zāles — no tām radušies visi zvēri uz zemes un putni debesīs. Un iemācījās lemūrieši no Dagona sapņot un atpazīt to nozīmi un novērot neredzamo.Tie būvēja Dagona pagānu tempļus no jūru gliemežnīcām, veidoja viņa tēlus no nefrīta. Un drīz vien iekaroja visu Austrumu kontinentu, iedzenot ne mirušos atpakaļ alās un atbrīvojot tautu savu no to varas. Tie, kas ieraudzīja Dievu pirmie, sāka valdīt, un nesa upuri no tautas savas, izbarojot bērnus ķirzakām — tā zvēri iemācījās pārtikt no miesas. Atgadījās tajās dienās notikums, - nozīmīgs lielam nākamo gadu skaitam.Jo, kad Glabātājs izveidoja otrus vārtus, ārpasauļu smagums kaut arī tika noņemts no zemes, tomēr okeāna dibenā tomēr izveidojās plaisa, un viens no Diženajiem Tārpiem aizpildīja to ar sevi un izrāvās pasaulē. Viņš iekārdināja jūras iemītnieku daļu un, nodrošinoties ar to palīdzību, uzsāka karu ar Dagonu, postot Viņa pilsētas vienu pēc otras. Un, ja agrāk Vietvalža vara bija tik dižena, ka neviens nedrīkstēja šķērsot jūru ar kuģi vai jelkādi citādi, pat pa gaisu, pret Viņa gribu, tad šajos laikos vara sāka kļūt vājāka, kaut arī Tārps nav vēl iegājis pilnā spēkā. Tad spēcīgi salīgojās Iag varenība, kas ir saistīta ar brāļiem saviem no senatnes ar asins saitēm.Un nosūtīja tie tādu redzējumu vienam no lemūriešu valdniekiem: Mēs,tava Dieva priesteri, pavēlam tev uzbūvēt lielu kuģi no koka, un aiztaisīt spraugas ar koksnes darvu ,uznāc uz tās pats un arī citi priesteri, un desmit tūkstoši vīriešu, sieviešu un bērnu, lai veiktu Diženu veltījumu. Peldi uz Rekšas salu, mūsu uzturēšanās vietā, ceļu uz turieni atradīsi pēc zvaigznēm, kā mēs norādīsim tev šajā redzējumā, kad ieradīsies, atnesīsi mums upuri», Tak Iag domāja palielināt savējo varenību.Un uzbūvēja valdnieks kuģi, un paņēma priesterus un nolikto lemūriešu skaitu un devās ceļā. Bet Tārps nosūtīja miglu, tā kā nebija redzams zvaigžņu un nebija dzirdamas nekādas skaņas. Un kuģis, novirzoties no ceļa, nonāca uz kinocefalu salas. Un izkliedējās migla, un pavērās lemūru priesteru skatieniem baltas klintis, mājas no balta akmens un liels skaits akas.

Un iznāca kinocefali krastā, un prasīja esošajiem uz kuģa:Kas jūs esiet?Un atbildēja tiem,izmantojot Dagona valodu: mēs saucam sevi Ījehcg, Dieva kalpotāji, ar mums viens no Īitf, lori zemes valdnieks, no kuras mēs ieradāmies, un desmit tūkstoši Z'faa(vienkāršu ļaužu)veltījumam. Kinocefaliem bija sava valoda, bet tie varēja saprast svešas domas un atbildēt tādā pašā veidā, lai tos saprastu. Un izdzirdot to, paprasīja vēlreiz Dienvidu salas iemītnieki: Labi!Kur jūs peldat? Lemūrieši sacīja: Uz Rekšas salu,uz mūsu Dieva augstāko priesteru mītni . Tad kinocefali vērsās pie tiem ar tādiem vārdiem. Mēs esam augstākie priesteri. Nokāpiet krastā, visi līdz pēdējam, kas ir uz kuģa, lai izpildītu lietu, dēļ kuras jūs ieradāties. Vēl izjautāja tos par to, kur atrodas Lori (tā dēvēja lemūrieši savu zemi) kontinents un kā sasniegt viņu. Un uzzināja visu, jo lemūrieši pieņēma tos par Iag, kurus nekad nebija redzējuši, tai skaitā izzināja Rekšas salas izkārtojumu, bet izdzirdot nostāstu par miglu, saprata viņi cēloņus, tāpat kā to, ka Dagona vara ir beigusies.Un, metoties virsū uz lemūriešiem, kas tika atvesti veltījumam, saplosīja tos un apēda. Tāpat rīkojās ar priesteriem un valdniekiem, jo maģija bija nekas pret pirmo spēku. Un apčurāja to kaulus, apgānīja ar izkārnījumiem. Pēc tam paši,seši tūkstoši, uzkāpa uz kuģa, ņemot ieroci, kas ir pagatavots no dimanta, smaragda un ahāta, piepildītu ar spēku un aizpeldēja uz Lemūriju. Šoreiz Tārps netraucēja tiem, bet Dagona spēkos jau nebija vairs ko pamaisīt, jo viņa pilsētu divas trešdaļas krita tajā laikā.Un izsēdās Rietumu kontinenta krastā, iznīcināja visus Ījehcg un Īitf, plēsa tos pa daļām un visādi izņirgājās pār to ķermeņiem, un aprija lemūriešu miesu.

Tālāk Hronika un pārējie dokomenti stāsta par Lurmannama piedzimšanu no lemūriešu sievietes, pirmoreiz pēc savējā senča gara iečukstēšanas, kurš ieradās pie viņas kāda ezera ūdeņos, iekodusies ķirzakas gaļā, un ieguvusi miesisku skaistumu, un kinocefala savaldzināta, kurš uzreiz pēc kopošanās tomēr nogalināja sievieti, bet viņa varenā sēkla neaizgāja bojā un drīz vien zīdainis iznāca no mātes ķermeņa.Kļūstot vīrišķīgs, viņš iemācīja lemūriešus aizsargāties no ne mirušajiem ar paslepenas zīmes palīdzību, tāpat veidot ieroci no metāla un ar noteiktu maģisku procedūru palīdzību pārvaldīt dabas spēkus. Savācot karapulku, viņš izdzina kinocefalus uz Dienvidu salu. No tās cēlusies lemūriešu caru dinastija, pēdējais no kuriem bija Diženais Kains Augstākais no Radītajiem, dēls Khadma (Ādams?!) un Čavahs (Ieva?!).

Tātad, atgriežoties pie manējiem meklējumiem, teikšu sekojošo: man izdevās uzzināt, ka malgoši paslepeni pielūdz Dagonu, attēlojot viņu uz tādiem pašiem dēļiem no melna koka, tāpat kā tie, kas tiek izmantoti Ktulu attēla izgatavošanai, kādas būtnes veidā ar zivju galvu, čūskas astēm kāju vietā, ietērpts bruņās un vienā rokā turošs kaut ko līdzīgu cirvim vai sirpim, kas ir ļoti līdzīgs Iag attēlam no Abata Bartolomju.

Tomēr,ja tas nevar pilnībā kalpot par pierādījumu Gofa teorijai, kaut arī Ratags Muļfasite stāstīja man par kādas grotas esamību Dienvidaustrumu piekrastē, kurā ir uzstādīta piecpadsmit metrīga Zivs Dieva statuja no zilzaļa akmens, kas ir apstrādāts tādējādi, ka, spriežot pēc visa, nevienas mūsdienu civilizācijas spēkos nav ko tādu radīt.

Tur, piramīdu starpā, es uzdūros uz pelēku taisnleņķa obelisku, kas lepni stāvēja virs bezvārda upes līkuma apmēram divdesmitpiecu jardu augstumā.Uz tā sienas atradās tas pats bareljefs, kura attēlu es attēloju savā grāmatā. «Kas tas ir?» - pavaicāju es virsaitim.

«Akmanni, vecās pasaules valdnieks. Šī zeme reiz bija lielas zemes daļa» un diženi burvji mājoja uz tās, tos nogalināja Kennus un nolādēja lielo zemi.Tad tā noslīka, bet tā tās daļa palika, kur bija burvju kapi, Kennu nogalinātie - tie, kurus tu redzēji. Akmanni atnāca šurp un iztraucēja to mieru. Viņš gribēja iegūt spēku, bet burvji saniknojās un pazudināja viņu kopā ar viņa tautu, Es nezinu, viņu cēla šis akmens, bet tas bija ļoti sen, un mazliet laiks paspēja paiet kopš tā laika, kā vecā pasaule aizgāja bojā, kad viņu lika šeit.Upe atbrīvoja viņu no zemes.» Kā jums patīk šī vārdu līdzība un tik skaidrs Hronikas izklāsts no mežoņa mutes?

Mēs atgriezāmies pievakarē, un tumsa panāca mūs svētvietas nomalē. Es sajutu kaut ko dīvainu un pagriezos. Tur, kur , pēc maniem aprēķiniem vajadzēja būt piramīdām, kuras mēs atstājām aiz muguras,debesīs iecirtās spilgti-zili stari.

                               5.Nodaļa.

Jukatanas pirmie iemītnieki -,pašsaprotami,Tnabs,kuri izmitinājās neilgi pirms Avaroha briesmīgās traģēdijas.To Dievi bija tā laikmeta civilizēto tautu visas Dievības (izņēmums ir Dzeltenā rase, kas pārņēma no Austrumiem dēmonu un Tumsas kņazu godāšanu savienojumā ar rēgu un ne mirušo kultu) - Zvaigžņotais Valdnieks Šub-Niggurat, Varenais Ktulhu, Noslēpumainais Koth un citas Ārējā Apļa Būtības.

 

Precīzi tādu rotu (nav iespējams pārkopēt saitā) mēs redzējām mūsu pavadoņa dona Silvio Aiješi kolekcijā, veidotu no nezināma sakausējuma, tik pēc krāsas atgādinošu zeltu. Zīmes, iegravētas virsmā tādā veidā ,ka veidoja vienotu veselumu, veidotas no mums neidentificētas melnas spīdošas krāsvielas.Tnabs pilsētu arhitektūra (atsevišķi skicējumi saglabājušies Vatikāna arhīvos, to rašanās nav skaidra, bet tie rada pirmatnējo veidolu tam,kas pavērās manām acīm, esot ruīnās un drupās) var dot dažus priekšstatus par seno atlantu arhitektūru. Piramidālas un kubiskās formas būvju pārpilnība, augsto torņu ar taisnlenķa perimetru, kurš sašaurinās uz augšu, sfēriski kupoli (pēdējos var satikt galēji reti) - šādas kopīgas pilsētbūvniecības iezīmes ir visām Nuktemerona civilizācijām. Tnabs kolonijas galvaspilsēta saucās par Šešen Itshet.

Tad šurp atnāca Nimroda bērni, par ko mēs jau esam izstāstījām 3 nodaļā, bet tā arī nevarēja izprast Tumšā Laika prakšu nozīmi un jēgu. Šeit tie sadūrās ar briesmīgām bēdām, viena no kurām bija nezināma būtne – dažas reizes gadā parādījās no alas kalnā, kuru tie nosauca par Īadanhg kalnu, un ar vienu savējo skatienu pārvērta ļaudis akmenī.

Relatīvi nesliktie dzīves nosacījumi samierināja dzeltensejainos karotājus ar nepieciešamību nest cilvēcisku upuri neaicinātajam viesim, lai novērstu viņu no īpaši lielām apmetnēm. Ciemiņu sauca par Īheg, kā arī par Ghatanotoa - «pārvērtošs akmenī».Tā turpinājās līdz tam laikam, kamēr viena burvja pēcnācējs, kas atnāca šurp ar kara vienību, kas vajāja āriešus, nepavadīja nakti vienā no Šešen Itsheta svētnīcām un neieguva slepenas atslēgas, t.i. vārdus un simbolus, kas ļāva piesaukt ne daudz, ne maz, paša Aļjaha atspulgu. Viņam izdevās likt briesmonim uz visiem laikiem atgriezties zem zemes, bet upurēšanas netika atceltas - katram gadījumam, ja tā var izeikties. Es esmu gatavs nesaudzīgi izsmiet tos, kas identificē apbruņotos baltos ļaudis, kas atpeldēja uz lieliem kuģiem – seno indiāņu eposa varoņus no «Valaam Olum», ar angļiem vai francūžiem. Lieta ir tajā, ka eposs ir radīts laikos, kad Genzeriha karapulki tikai tuvojās pie Romas sienām, un nebija vēl nedz krustu gājienu, nedz drošsirdīgu ekzersisu Kolumba jūrniecībā uz tāliem attālumiem, un vēl jo vairāk nekādi angļi un francūži ne Ziemļu, ne Dienvidu Amerikā.

Kas attiecas uz Asīrijas kolonizatoriem, tie patiešām ieradās uz milzīgiem kuģiem no melna koka, apbruņoti pamatā ar zizļiem, kas izdod uguni – parastu melngrāmatnieku ieroci, un pussalas tauta pieņēma tos ar izplestām rokām un bez iebildumiem kapitulēja pret visvareno impēriju.

Jauno provinci asīrieši nosauca par Mot, kas dēmonu dialektā nozīmē «pamesta», «aizmirsta»,tajā laikā īpaši iekarojot Ziemeļu un Centrālāfriku, viņi lieliski zināja gan Tnabs vēsturi gan savējo.

Bet nepagāja pat desmit tūkstošgades, zemes vēstures mērogos termiņš ir niecīgs, kā asīrieši noslēdza abpusēji izdevīgu savienību ar iekarotajām ciltīm, mainoties ar zināšanām.Demonolatrija un melngrāmatošana ,kas parvaldīja tajā laikā Asīrijā un tās provincēs, deva vietu Zvaigžņotās Dievietes un Aizmigušās Dievības vecajiem kultiem. Ar kopīgām pūlēm bija dabūtas liecības par Aļjaha prakses visbriesmīgākajām pusēm - Ījog-Sotota vārdi.Thatsoggua un Azatots atkal ieskanējās nakts stundās, un, likās,ka pussalas plakankalnes nodreb, izdzirdot tos. Baltās asinis tika sašķaidītas ar dzeltenām, un radās, droši vien, īpaši ļauna un sātaniska rase uz zemes. Protams, tie neparakstīja nekādu Neatkarības Deklarāciju, bet, kad Atlantijas okeāna viļņos, ko asīrieši sauc par «Hamoša jūru», parādījās meslu ievācēju kuģi – no šejienes metropolē izveda zeltu un cilvēku materiālu ziedošanām – Mot valsts priesteri satika tos ar bronzas kārtīm ar kvarcu sfērām,sūtoši Nāves Starus,Hronikā saukti tāpat par Humbabas Stariem un noslīcināja visu floti, kas nonāca pie pussalas krastiem.Visas kara ekspedīcijas, ko turpmāk nosūtīja Asīrijas cari uz valsti Mot, atgriezās bešā vai zuda bez pēdām. Drīz vien bijušās provinces valdnieki iegāza zem savējās smagās sodošās rokas Ziemeļamerikas ciltis un sagrāba impēriju koloniju lielu daudzumu. Aizliegums, ko uzlika Assurs, nebija tukša skaņa, un tā pārkāpums kļuva par Senās Pasaules pēdējās lielvalsts beigu sākumu, jo Mot Valdnieki izprovocēja dumpju un sacelšanās sēriju Āfrikas teritorijā, pārvēršot viņu cīņas laukā nākamos desmit tūkstošus gadu, kā rezultātā Asīrijas varenība tika iedragāta, un nepielūdzami tuvojās diena, par kuru tās valdnieki neaizdomājās - diena, kad krita Keneba sienas, bet Merodahs - dinastijas mantotājs, ko apstiprināja Zvērs, iedvesošs bailes ne tikai visai pasaulei un ne tikai cilvēciskām būtnēm, bija spiests glābties bēgot.

Tiem, kas nezina, varu paziņot, ka džungļi Hondurasas līča tuvumā ir pati klusākā un pretīgākā vieta rietumu puslodē. Tie ir pārpurvojušies līdz tādai pakāpei,ka samākslotās koka saknes atrodas tieši ūdenī un sausas vietas šeit gandrīz nav. Gaisā ir kondensēta mitruma auts. Stumbri no augšas līdz apakšai aizauguši ar epifītiem, bet uz zariem atrod patversmi indīgās čūskas un dēļu pūļi. Vietējiem iedzīvotājiem ir nikns necilvēcisks raksturs,to sejas ar iezaļganu nokrāsu, bet acu baltumi atlej dzeltenumu, tā kā visus tos inficējuši atšķirīgi drudži.Garu bises, kas izlaiž bultas, Kurāre indes saindētas, to rokās radīja nopietnu bīstamību nepazīstamo dzīvei. Kas gan atveda mani šajās malās? Un kāpēc šis derdzīgā vide neizsauca manī nekādas nepatīkamas izjūtas? Es atnācu šurp, lai redzētu un izzinātu, jo mana ticība brīnumiem, kas atrodas aiz saprāta robežām, ir sen nostiprinājusies un palīdzējusi man ar panākumiem darīt to, ko es darīju.Es jau zināju, ka šeit,pasaulē, kurā saplūst dzīve un nāve,plaukums un gūsts, šajos smacīgajos biezokņos, slēpjas Dagona tempļi, kur atrodas idoli, kas ir pagatavoti no nez kurienes atgādāta nefrīta. Es zināju par rituālām sanākšanām par godu Īhegam, Čūsku Pavēlniekam, kas tiek veiktas pamestajā pilsētā, kuru man bija atļauts redzēt no tālienes, jo sveštautiešus, kas tur iekļūst, indiāņi pakļauj nāvei, bet man bija dzirdami šamaņa vārdojumi un mežonīgas, nepiespiestas orģijas atskaņas.Es dzirdēju leģendu par briesmoni, kas nokāpa no zvaigznēm neatminamos laikos un, kurš izvēlējis par savējo mājvietu alu zem pilsētas, aizmigušas šodien, bet nākotnē vajadzīgajai atmosties,lai iznīcinātu cilvēcisko dzimtu un pilnībā izmainītu darbojošos pasaules likumus, un ticēju tajā. Un lūk, reiz karstā un mitrā dienā, man iestājās patiesības moments. Es spraucos caur biezokni, galīgi noejot no iepriekš izvēlētā ceļa.Man likās, ka sauli aptvēra miglains aplis,acīmredzot tā bija vienkārši gaismas spēle mitrā dūmakā. Bet tomēr es burtiski fiziski sajutu šos apļus kā cilpu uz manējā kakla, neļaujošu man brīvi elpot. Pēkšņi, kā tas var būt tikai tropiskos mežos, es iznācu pie nelielas kāpņveidīgas četrstūrainas piramīdas būves – saliktas no miruši - pelēkiem bazaltu ķieģeļiem,ne vairāk kā četru - piecu jardu augstumā.Nokļūstot tieši iepretim šaurai kvadrātiskai spraugai, es iespraucos tajā neaizdomājoties, un iekļuvu astoņstūrainā telpā, kuras sienas un griesti bija segti ar atšķirīgiem bareljefiem, kas attēloja ļaudis, kuri apsegloja neredzētus putnus un planējoši ap sauli, mēnesi un planētām, ko apzīmēja simboli, kas ir visai līdzīgi klasiskām rietumu astroloģijas zīmēm. Istabas vidū, ko vāji apgaismoja saules gaisma, kas ienāca no vienas vienīgas spraugas, kas kalpoja par ieeju, atradās objekts, kas nebija nekas cits, kā ideāli apaļa akmens lūka ar masīvu bronzas apļa vāku.Tikai šajā momentā es pievērsu uzmanību akmens statujai stūrī... Romiešu karotāja statuju leģeonāra bruņās un bruņucepurē. Bet bruņas un bruņucepure bija metāla, par ko skaidri liecināja to spīdums,kaut arī blāvs. No akmens bija tikai pārsējs vairogam, cauraukloti zābaki, kā arī ķermenis un karakalpa seja. Viņš stāvēja kaut kādā nejēdzīgā pozā, atspiedies uz sienu ar roku,turošu līku nazi. Un šajā acumirklī man metās acīs uzraksts, kas ir iegravēts bareljefā.Uzraksts īstā latīņu valodā.Tā sākumu varēja sparast bez pūlēm, bet par nobeigumu, uzrakstītu līdz pēdējam ķeburaini - tā, it kā kaut kas spēcīgi spieda rakstošā kustības, tā runāt nenācās. Es izlasīju uzrakstu.

TŪKSTOTS SIMTS SEPTIŅDESMIT ASTOTĀ GADĀ NO DIŽENĀS ROMAS DIBINĀŠĀNAS, TARKVINIJS GEDIMINS, UN ES, LŪCIJS TUBALS, TIKĀM SLEPENAS KANCELEJAS NOSŪTĪTI ŠAJĀS MALĀS ,LAI TĀS IZPĒTĪTU,PĀRZINĀJUŠI SLEPENA IEROČA SPĒKU, KAS IZGATAVOTS NO DZELZS BULTAS, KURA VIENMĒR VĒRSĀS PRET VIENU DEBESPUSI.ZEM TEMPĻA IR EJA, KURA IR LOKANA KĀ ČŪSKA UN VIRZĀS LEJUP. TĀS SIENAS APGAISMO NEPARASTS STAROJUMS. EJA BEIDZAS ALĀ, KAS ATRODAS STĀVAS NOGĀZES PAKĀJĒ, KURAI APKĀRT NO VISĀM MALĀM IR IELEJA. DEBESIS PĀR TO SEGTAS AR SARKANIEM SPĪDOŠIEM LIETUS MĀKOŅIEM. MĒS IEKĻUVĀM IELEJĀ UN ATRADĀM TĀS SIRDĪ MILZĪGU BEDRI UN BRIESMONI, KAS TAJĀ GULĒJA. KAD MĒS TUVOJĀMIES, VIŅŠ PAVĒRA SAVAS ACIS UN PASKATĪJĀS UZ MANU CEĻABIEDRU TARKVINIJU. TAJĀ PAŠĀ ACUMIRKLĪ VIŅŠ PĀRVĒRTĀS AKMENĪ. ES GLĀBOS BĒGOT. BET JUTU , KAD NĀVE NO BRIESMOŅA ACĪM SASNIEGS ARĪ MANI. NETRAUCĒJIET SVEŠUS DIEVUS. CITĀDI...

Briesmīgā nāve neļāva viņam pateikt visu. Kas nezina par Paslepenu Kanceleju, kā simbols bija vainags no ozolu lapām, Jūlija Atkritēja radītu, lai pasargātu Romas valsti un svētās romas kārtību, 7425 g. no K.Dz., no kristietības , kas pieņēmās spēkā un no barbaru uzbrukumiem, kuri ar vien vairāk uzbruka robežām?

Tie meklēja patvērumu pasaules malā, vietā, kur var atjaunot agrāku dzīves veidu, bet atrada... ko? Nāvi un pārakmeņošanos vai atrada jaunus horizontus,vienojoties ar senās pagātnes Šausmām?Šajā brīdī, šis jautājums, arvien vairāk satrauc mani, un es taisos doties jaunos klejojumos, par kuriem izstāstīšu precīzāk un sīkāk, kad atgriezīšos!

                                                        BEIGAS.

Tulkojums S.Burves.