SDK

Dagona Grāmata.

(Tikai ieskats.Pilnā versija būs ar laiku tikai caur Pagrabu)

 

Asīriešu Priesteru Nolādētie Raksti.

«Dagona grāmata» ir unikāls dokuments, ko uzrakstījuši Senās Asīrijas priesteri XV tūkst.p.m.ē., kuru Sārtā Brālība šodien nesekmīgi mēģina dēvēt par vēlo viduslaiku viltojumu ar propagandas palīdzību, ko vada izveidotās organizācijas, vajājot tikai vienu mērķi -radīt neuzticību patiešām derīgām zinībām Melnās Prakses jomā.

Tomēr tas, ka orģināls, kas glabājas Varenās Melnās Ložas Gallu Kongregrācijas bibliotēkā, uzrakstīts uz pergamenta, nevis uz mālu tabulām, nevar kalpot par cienīgu argumentu tiem, kas mēģina apstrīdēt senās grāmatas izcelsmi.

Nav noslēpums, ka vēlā šumēru civilizācija degradējās - tieši ar to arī izskaidrojas ķīļrakstu tabulu rašanās, citu materiālu vietā, vēstulēm.Un tāpat pēdējie tika pielietoti galvenokārt darījumu, aprēķinu un citu sīkumu pierakstiem,pie tam pergamentu bieži izmantoja šumēru priesteri, lai zīmētu maģiskas zīmes,un tas nozīmē,ka pilnīgi var būt, ka šumēru civilizācijas pēdējos gadsimtos tas ieguva sakrālu nozīmi un tādēļ radās aizliegums attēlot uz dotā materiāla jelkādu citu informāciju, izņemot maģisku.Saprotams, ka šī hipotēze neatspēko pergamenta pielietojuma iespēju darba uzrakstīšanai, kas ir līdzīgs ''Dagona Grāmatai''.

Nākamā problēma uz darba īstuma atzinības ceļa – īstais nosaukums, kas ir vai nu zaudēts, vai nav vispār autoru piesavināts.

Skaidrojam situāciju. «Grāmata» sastāv no divām daļām, kas saucās senajā akādu valodā- «Al Nimlu Kirtag» dialektā - «Sarkanais Vīstoklis» un «Al Shchera Kirtag» - «Melnais Vīstoklis».Pirmā daļa stāsta par Demonolatrijas Aizrobežas receptēm, bet otrā pārstāv kādu draudīgu hroniku -teiksmu par Mot valsts zemes valdnieka cara Rakasaula klejojumiem,kura pēc Fon Juntsa apgalvojumiem, ir absolūti reāla nevis mītiska,izvietota Centrālamerikā.

Nosaukumu «Dagona Grāmata» deva holandietis Ijeremija Van-Meijers - pirmais Eiropas okultists, kas bija slavens ar aizraušanos pret Vārdojumu tradīcijām un Senajiem, kurš «atraka» šo raritāti savā laikā klejojot pa Palestīnu.

Pāriesim tagad pie dokumenta valodas.

Zināms, ka pats Assurs, Zvēra Iemiesojums, Senās Asīrijas valsts dibinātājs, dāvāja savējai tautai UBRASH ābeci, kas ir veidota no 343 zīmēm. Ar laiku viņa tika zaudēta, tā kā atsevišķi simboli tika izmantoti reti un lietoja tos tikai iesvētītie - parasti priesteriem bija vajadzīgas aptuveni septiņdesmit zīmes, pat lai radītu ļoti sarežģītus tekstus un formulas, - viņi arī sastādīja NAHAR ābeces pamatus,kuru rakstīšana spēcīgi vienkāršojās.Sarkanā un Melnā Vīstokļa valoda ir veidota uz NAHAR alfabēta bāzes.Latīniskais tulkojums, Van-Meijera veiktais no orģināla, glabājās Viljema Lazarusa bibliotēkā un, beigu beigās,nonāca kopā ar orģinālu Abata Bartolomju rokās. Turpmāk, kas ir tipiski tādu veidu darbiem, gan orģināls , gan tulkojums nonāca Oksfordā un pārgāja Melnās Ložas rokās pontifikata Ioganna Kellenhejma periodā, 1904.gadā.Mēs piedāvājam jums tulkojumu no latīņu valodas un daļēji orģinālās,ko veikuši N.S.T. of G.B.L.

AI Nimlu Kirtag

Sarkanais Vīstoklis

Uzsaukums dievietei Akmarru

Pirms ceremonijas sākuma:

NSALT VOOS SHENEBTUDOT MAAR AMEYASHAS KRIBB

TENEMIT STARR EALSUNLETB GEFKVAOGHE ETANNU SFORISH SEHELU

STFOR NARAYANTUU ASHEMEHVARAH NERTSABAON

BELISH VAOSAYAOG NISPHELZAYM

Himna , lai iznīcinātu važas:

Pierakstījis darba turpinātājs Ebbu Stagforrs Ammannims, no priestera Bharu Ašvatta vārdiem,Melnās Saules – Labklājības Avota Valdīšanā, Viņā Augstības Beļtamašura Savasroha, īpašos apstākļos.

КНЕ NAO ASVAG SHUSULMEV BLIST HEZRAGOL AUTUNAN SBA ASNU OYA LALATU VORVOEG OYA PASHITTU NEBAYAOSO RA ASU GHEO GHA RESHEVMET RA1 ATU GHEO GHA RESHEVMET RA AMU GHEO GHA RESHEVMET SOD ZELTARAIN BEST NEYAGAR RESHEV ELLA ELALASH ATAG GHA ОТ NESVARAH TSAKARMEV EAYIN EAYIN

Kas atvērs mutes asiņainu siekalu tekošas Iepriekš izjūtoša piesātinājumu Vai tu,Kundze, kas valda Merkūrija dienā Vai tu, neuzvaramā Vellata Rij bērnus manus Es uz ceļiem tevis priekšā Nogalini manu sievu Es uz ceļiem tevis priekšā Nogalini manu māti Es uz ceļiem tevis priekšā Bet, lai mirstīgie, Kuru sejas segtas dubļiem,paklanās. Vārdu savu, Kundze, man atklāj Kļūšu tad brīvs Esi svētīta

Sadedzināto Rakstu grāmata.

Kur atrod patversmi bojā aizgājušās dvēseles? Ne Diļmuna zemēs uzturas tās. Un šauri tām septiņos elles cietokšņos. Kas norādīs tām taku Mijkrēslī - tur, kur pasaule pazūd, kā miesa briesmoņu rīklēs.

Ir noslēpumi, tādi, ka zeme nenoturēs to, kas izzinās tos. Ir vārdi, kas ir nolādēti no pirmajām radīšanas dienām; Vārdi, kas ir sen aizmirsti, kuru spēks nopostīs pīlārus un apraus visu dzīvojošo elpu uz mūžiem.

Par to klusē bailīgie priesteri un ar nevienu vārdu neieminēsies suņi-nodevēji.Bet pienāks stunda, kad viss tiks atklāts un Bezdvēseliskums nomainīs dzīvi. Allaann!

Tāds ir likums un netiks piedots parādniekiem, kas nenomaksās visu Postītājam, un tam , kas baidās zaudēt saprātu no apburšanu lasīšanas, un tam , kas slēpj ļaudis un dzīvniekus no noliktā upura. Netiks piedots aizsargam, bet uzbrucējam piedots tiks. Un, ja cars neuzdrīkstēsies mīdīt padotos ar savu zirgu pakaviem ,tad nebūt viņam par caru.Un, ja neklausās viņš melngrāmatotājus,stāvošos pie troņa,tad viņa valstība nenoturēsies. Un, ja pārkāpj brīnumdaru tiesības, bēdas viņa tronim.

Ja tu esi vienkārš cilvēks, tad krīti ceļos iepretim noslēpumu zinošajam, skūpsti viņa kājas,bet negaidi uzslavu. Priecājies, kad viņa tupeles spārda tevi, un mute viņa ķengā tevi. Bet ,ja nu viņš uz tevi paskatīsies, uzšķērd savējo vēderu ar dunci, lai neapgānītu viņa tīro skatienu ar savējās pretīgās dzīvās miesas ainu.Ja tu neesi tik vienkāršs, skaties uz izzinājušajiem noslēpumus bez bailēm un seko tiem.

 

Par to, kā var tikt radīts Dievietes Šabniggorat Ištar tēls no upes ūdens un smilšu putekļiem:

Šo rituālu veic piektdienā,saulrietā, bet pirms tam vajag rūpīgi gatavoties tam. Septiņas dienas, līdz pat sakramenta veikšanas dienai,vajag nēsāt ap kaklu rotu no vērša ādas ar zelta sprādzi un īpašu musturu,veidotu ar dzelzs adatu.

Vajadzēs pārgulēt ar staiguli,nogriezt matu šķipsnu no tās galvas, nemaksājot viņai ne kapeiku. Jo viss, dāvātais vai nomaksātais sagatavošanas dienās kādam, izņemot dievieti, apvērsīsies par lāstu izpildošajam ceremoniju - tādēļ vajag atturēties no jebkuriem ziedojumiem un dāvanām šīs septiņas dienas.

Šamaša dienā, svētdienā, piecelies līdz saullēktam un noķer melnu balodi ,mežonīgās un neapdzīvotās vietās, un tieši tās pašas dienas vidū nodur viņu pakalna virsotnē, apdzeries asinis un apslacini ar tām savējās drānas. Putna galvu ieroc desmit soļus uz ziemeļiem no virsotnes un sveic Dievieti ar īpašu paklanīšanos - abas rokas vajag aizlikt aiz muguras, tad novietot tās sevis priekšā un, krustojot delnas tā, lai labā atrastos virsū kreisajai,skar zemi.Trešdien, Nabu dienā, tev ir jādodas pie ezera vai upes, kas tevis izvēlēts,kur veiksi rituālu, paņemdams sev līdzi visu nepieciešamo: četrus stabus no tīkkoka cilvēka augumā, bifeļa ādu, linu auklas, divus dzīvus, baltus baložus un graudus, lai barotu tos un trauku ar tīru ūdeni sev,kuru tu dzersi visas šīs dienas, neēdot nekādu barību. Pieskarties ūdenim no tā ezera vai tās upes tu nedrīksti.Paņam īlēnu no tīra dzelzs un no dzintara roktura, altāri no melna koka ,pusotra elkoņa augstumā,upurēšanas nazi ar rokturi no ciedra, zeltu un sudrabu, lai pienestu Dievietei. Kad atnāksi uz vietu, nogalini vergus, kas nesa nastas.Ieroc stabus smiltīs starp debess pusēm un nostiprini uz tiem ādu,ar auklu palīdzību no jauna lina,izdurstot viņu ar īlēnu tajās vietās, kur tas būs vajadzīgs.

Liec zem nojumes altāri un ķeries pie pirmās darbības naktī uz ceturtdienu.

Uzstādot gaismekli uz altāra, sagriez ar nazi matu šķipsnu divās daļās. Vienu apvij ap pirkstu, bet otru nodedzini gaismekļa ugunī, uzlejot mirtes eļļu ar vienas divdesmitās daļas mandragoras sulas piemaisījumu un vienu divdesmito daļu mežonīgās ģemzes žults daļu, nogalinātu ar vienas bultas šāvienu ekvinokcijas dienā.

Dedzinot staigules matus gaismeklī, noteiciet tādu vārdojumu:

DAMANASHURA VARTAM

SCAR DHRGANAN DU ZATAT

ERL NATTARU ZIKHAMET

TCHANAN DU SEDMEDVUCH

Tad uguns kļūs līdzīgs lielam manulam un krāsa atgādinās svaigas asinis un nedzisīs, kad beigsies eļļa, bet aizies tik ar ausmu.

Naktī uz piektdienu no jauna ieej zem nojumes un velti baložus Dievietei ar vārdojuma formulas palīdzību: SATSAT KEMESH KETVADDU SANAT. Tad lazurīta krāsas liesmas virpuļi celsies pār ūdeni un debesīm, piepildīti ar sarkanu starojumu,un segs debesis.

Vakarā, Dievietes dienā, vajag ierakt smiltī zeltu un sudrabu un pār to vietu nogalināt putnus, pēc tam, kad tiks noteikts vārdojums:

EITTA STHAM BAELOCH AVIRAYASH

AMATUMOSH LATRY MISHMANNAM AVAMAN

TEIRAESH UZZAAT AMTARTAM DU

VARDESHTURAM GRAAT

Tad tēls piecelsies no ūdens un sasniegs krastu, uzņemot sevī zemi, kur bija ieraktas pienešanas un runās ar tevi.

 

Aššahvata atslēga

 

Nezināma priestera komentārs: Runā, ka Dumešasa Iekarotāju laikos dažas ciltis no Assaum-Nergel zemēm pielietoja pret karaspēku,Svētās Valstības slepeno spēku, nākošu no kāda cietokšņa («Cietoksnis» ir okults termins, kas ir ieviests vēl atlantu periodā, apzīmē sarežģītu diagrammu, kas ir sastādīta no atšķirīgiem simboliem,kuri ir ieslēgti taisnleņķa vai apaļa kontūrā. Iremija Van Meijers apgalvoja, ka Cietokšņu kopskaits, kas ir attēlots atšķirīgos Melno Tradīciju rakstos, pārsniedz 70000. Vai tas ir pārspīlējums vai nē, mums, kas nav sasnieguši, tādu iesvētības pakāpi ,nav lemts spriest), bet tos apturēja Dēmonu pielūdzēji, bet tāfelītes, ar Cietokšņa veidoliem, bija paņēmuši iekarotāji.

Cietokšņa Aššahvata lieliska īpašība ir tajā, ka jebkurš ļaunuma spēks var tikt piesaukts no tā apgabala, kurš uz tā ir apzīmēts, ar pieskāriena vai vārdojuma palīdzību. Pēc tam iestājās dienas, kad Mot zemes valdnieki ar šī spēka palīdzību atbrīvojās no svētā Asīriešu jūga, kaut arī viena no tāfelītēm vēl līdz šim glabājas Annukas svētnīcā, Mešer pilsētā.

 

Ekvabbu svētnīca.

Labklājības Avota,Viņa Pārākuma,Melnās Saules, galma maga Satpanipaša Bael Tezera, Sidkafa Amilahasha komentārs.

Katrs no mums prasa, no kurienes mēs nākam un kur tiecamies. Kāds grib izzināt pagātnes noslēpumus no tēviem un vectēviem, bet, ja tie neatbild,tad viņi sadzīs lielu daudzumu vergu izsenās svētvietās, kur rituāli un ceremonijas nenotiek jau ne vienu vien gadsimtu, un pavēlēs uzlūkiem izdalīt tiem lāpstas, lai tie raktu zemi zem šīs vietas.*

Tas, par ko es runāšu, atrodas dažu stundu gājienā no pilsētas Ummi. Tās ir Senā Dieva Ekvabbu svētnīcas drupas ,kuru mūsu dienās diez vai kāds pielūdz. Viņam vai nu vispār nebija veidola, vai nu redzēt viņu varēja tikai izredzētie, bet manas acis un citu priesteru acis, kuriem ir trīs iesvētības, kurus es izjautāju, bet bija viņu daudz, nebija redzējuši dieva veidolu ne kokā, ne akmenī, ne metālā.Tā kā pat tirgoņi tirgos, pārdodošie statuetes, nevar dabūt nekādu labumu no šīs uzticīgās un briesmīgās ticības aizmirstības.

Mūsu priesteru hronikas sauc Ekvabbu par Līnijas Dēmonu, kas nodala pasauli, ierasto mirstīgā acij, no pasaules drausmīgās un bezveidīgās, līdzīgai mūžam tramīgai jūrai, un kā jebkurai no Robežas Būtnēm, viņam nav rakstīti nekādi likumi. Viņš nāk un iet, kad grib, tāpēc piesaukt viņu ir bezjēdzīgi.Uzturoties uz Robežas, viņš ir brīvs klejot abās pusēs, darot briesmīgas lietas.

Tāpat ir viena veca leģenda Hvaahkhala rakstos. Tajās dienās, kad svētnīcās notika ceremonijas, un bija tā, Viņa Pārākuma, Melnās Saules, Labklājības Avota, Četrdesmit Sestā Asīrijas Cara, Semet – Rišabha valdīšana, atgadījās sekojošais.

Dievnamā turēja sievietes, kas bija paredzētas par upuriem dievam, un septiņi Inannas priesteri reiz nolēma izvarot vienu no viņām, jo viņa bija ļoti skaista pēc skata, bet tolaik Ištar priesteri varēja paņemt jebkuru sievieti, kādu vēlējās, pat ,ja viņa bija kaut kāda princese - tik dižena bija to vara. Bet viens no septiņiem sabijās no tādas rīcības, par ko pateica arī savējiem biedriem, un nevēlējās sadusmot Dievu, kaut arī pats Viņam nekalpoja."Tu bailīgais suns, nodevi mūs, bet mēs taču bijām kopā visās lietās" – un ar šiem vārdiem priesteri nodūra viņu, bet pēc tam devās uz Ekvabbu dievnamu un izdarīja tur to, ko iecerēja, ar vienu no sievietēm, un pēc tam tāpat nodūra viņu, bīstoties no Ekvabbu priesteru atriebības, kuri ne ar ko un ne ar vienu nerēķinājās un Ištar priesterus neatzina.

Līdzko grasījās tie aiziet, to biedrs, augšāmceļoties no mirušajiem, par ko liecināja liels skaits brūces, no kurām izdzīvot cilvēks nevarētu, iegāja templī. Atcerējās priesteri, kā viņa elpošana apstājās to acu priekšā un izbijās. Tie nosprieda ka, tā kā pat neatrada laiku apglabāt nogalināto - bija tik spēcīga to miesas kārība, ka neatcerējās par to, Dieviete dusmojas uz tiem un atdeva nogalinātajam dzīvību priekš , lai tas atriebtu, vai nu viņš augšāmcēlies, pieprasot bēres ceremoniju saskaņā ar likumiem.

Bet balss, kas nepiederēja cilvēkam, iznāca no miroņa mutes un sacīja:

Es esmu Ekvabbu. Šī sieviete ir mana, laidiet mani pie viņas. Un priesteri, izdzirdot to balsi,krita bez dzīvības, ķermeņi to izžuva un saraucās, bet jaunākais kalpotājs, kas redzēja to visu, pastāstīja to citiem, kad tie atnāca uz templi, un redzēja septiņus ķermeņus blāzmainos ietērpos. Seši no tiem bija sausi, bet septītais jau sāka pūt. Un vēl asiņainais sievietes līķis.Par liecību citiem nesaprātīgajiem visus izžuvušos ķermeņus novietoja nišās tempļa sienās, bet priestera ķermeni, kas nebija veicis noziegumus dieva priekšā, aiznesa uz kapenēm. Tā arī stāvēja tie nišās līdz tai dienai, kad krita dižā pilsēta Umma zem Ferzu un Ēģiptiešu spiediena,un visas pilsētas svētnīcas tika nopostītas.

Tomēr vergi, kas rok zemi pēc manas pavēles, nav atradušas nekādus ķermeņus, toties atrada dzintara dēli ar priesteru iesvētības tetaliem, kuri tika izšūti uz priesteru un apģērba un tika gravēti uz to amuletiem tālā pagātnē, kad noripoja otrā Melnā Saule un uzcēlās Trešā*. Turklāt pašā augšējajā attēla daļā, virs trešās iesvētības tetala, tika uzrasētas Ekvabbu kalpotāju zīmes.

(Turpinājums Sekos)

 Tulkojums S.Burves.

 

 

Tārpa Noslēpumi. 331 g.m.ē.

Autors : Tercijs Sibellius

 

Par grāmatu no manas puses:

Grāmata "Tārpa Noslēpumi" jeb De Vermis Mysteriis, vai Mysteries of the Worm, ir sens grimuārs.Grāmata par Aizrobežas Maģijas noslēpumiem, radniecīga Nekronomikonam, bet skaroša daudz nežēlīgāku un asiņaināku Seno Kulta pusi. Es ar labpatiku nopublicēšu kādu daļu šīs grāmatas, kuru praktikā izmantot praktiski ,mūsu laikos, nav iespējams.Tā kā domājiet pirms ko darāt un rēķinieties ar sekām.Kā nekā, šie rituāli ir novecojuši un mūsdienās netiek izmantoti (lai arī rietuālu piekopšana citur ir iepējama...)Varu tikai piebilst, ka daļa grāmatas satur sevī cienījamu informāciju un praksi.

 

 Vēsturiska izziņa.

Par «Tārpa Noslēpumu» autoru tiek uzskatīts romietis Tercijs Sibellius (dz. 280g. m.ē.) Jaunībā viņš gāja karadienestā Ēģiptē. Atšķīrās ar dzīvu un asu prātu, kā arī kaisli uz dažādu veidu artefaktu vākšanu. Par nelielām summām viņš ieguva, bet biežāk atsavināja ar spēku no vietējiem iedzīvotājiem, statujas, amuletus, papirusa svītas ar reliģioza un filozofiska satura informāciju.

Pret kristietību, kā tā laika veseli domājošu ļaužu vairākums, viņš attiecās asi noliedzoši, bet arī romiešu dievu pielūgsmē, acīmredzot, neredzēja nekādu labumu.

No slepeniem dokumentiem, kas ir uzrakstīti pēc Juliana Atkritēja pavēles un nonākuši līdz mūsdienām nelielu fragmentu veidā,ir zināms cilvēks, vai, precīzāk, cilvēkveida būtne,kas pievienota pie Sibelliusa asins stindzinošiem kultiem,ir Etiopijas melngrāmatnieks Talims, un ir minēts uzrakstīšanas datums «Tārpa Noslēpumiem» — 331. g.m.ē. Tajā laikā, pēc trūcīgām ziņām, kuras ir mūsu rīcībā, Sibellius bija atgājis no kara lietām veterāns, dzīvojošs Impērijas galvaspilsētā, pieticīgā mājā, kura tika viņam pēc mantojuma.

Tādējādi,četrus gadsimtus līdz Nekronomikonam, parādījās darbs latīņu valodā, kurā bija pieminēti Sirmgalvju vārdi.

Grāmata ļoti ātri izplatījās melnās maģijas lietpratēju starpā un tika kristīgo imperatoru aizliegta. Pie Feodosija II Diženā praktiski visi tās eksemplāri tika iznīcināti. Bet Melnās mākslas adeptu rokās, kas atrada patversmi barbaru starpā uz tālīnās Impērijas robežās, «Noslēpumi» palika neskarti.

Kaut kādā mērā pateicoties vajāšanām, kurām tika pakļauta Tumšā gudrība, viņa soļoja Labas Vēsts priekšā, izdzīta no civilizētajām valstīm, un daudzas barbariskas tautas uzzināja un pieņēma to pirms kristības.

Tā ātri iesakņojās uz pagānisma augsnes, un misionāri, ceļojot pa Galliju un Britāniju,bija stipri pārsteigti, kad sadūrās ar darbojošajām sātaniskām sektām ļaužu starpā, kas pirmoreiz uzzināja par Kristu kā par nolādēta izdzimteņa melu-mesiju, nevis kā par pasaules glābēju.

Viena no tādām sektām, sasniedzot neizmērojamu varenību, pārdzīvoja ne tikai viduslaikus, bet arī angļu buržuāzisko revolūciju, esot pilnībā izolēta no ārpasaules.

1680 g. Abats Bartolomju atbrauc grāfa Kevina Merčenta dienestmuižā, lai izpildītu Viņa Svētības Tēva Innokentija XI slepenu rīkojumu , kurš noslēdzas, kā top skaidrs no viņa memuāriem, kas ir uzrakstīti pēc galīga plīsuma ar baznīcu, kuros viņš tieši paziņo par to, ka neredz jēgu noslēpuma saglabāšanā un nebaidās no svēto inkvizīciju atriebības, rūpīgas izmeklēšanas vadīšanā “dievu pretīgai un sabiedrībai bīstamai grāfa darbībai.”

Varenais necilvēciskais Morčenta intelekts bez piepūles atmasko Abata nodomus, bet grāfs neveic ne mazāko mēģinājumu noslēpt savējo piederību pie burvju sliktākā veida — Vārdotājiem, un labprāt dalās ar Abatu ar savējām briesmīgajām zināšanām.

Drīzāk Abbats Bartolomju jau nevis vienkārši izmeklē «dieviem pretīgu darbību», bet gan ar baudu piedalās baisos okkultos eksperimentos, bet pēc tam pievienojas Bezizmēra Aļjaha, Bezveidīgā Haosa un Aizrobežas Bezprāta izsenajam un draudīgajam kultam.

Mēs nezinām, kādos apstākļos (viņa memuāros par to sacīts ļoti maz), viņš atrod Grāmatu snaudošajos mežos Anglijas ziemeļos, aizmirstā ciematā, kura nav ne uz nevienas kartes, aplenkts ar nepārejamiem purviem. Šķērsot nāvējošo muklāju var pa takām, kuras ir zināmas tikai ciemata iedzīvotājiem un nevienam vairāk. Neredzamas sardzes uzticami apsargā ciemu — civilizētajā pasaulē šī vieta skaitās nolādēta, jeb ceļiniekus, kas apmaldījušies šejieniešu mežos, bieži atrod beigtus uz dūksnāja malām, bet citi, ar likteņa gribu nokļuvuši šeit, zūd bez pēdām.

Abats, kas ir jau iesvētīts Vārdotāju tradīcijā, varēja ne tikai aizkļūt līdz ciemam dzīvs, bet arī atgriezties no turienes ar latīniska teksta grāmatu, turklāt teksta daži fragmenti, kurus viņš atrada, piemēram, Melnā Spirāle, tika uzrakstīti mirušā valodā — visas tās vietas Abats pārtulkoja uz latīņu valodu — kā redzams, viņam bija zināma atslēga. Grāmata satur arī divus speciālus alfabētus, Vecākais no 22 un Jaunākais no 17 zīmēm.

Tāds ir seno rakstu stāsts, ko sauc par Tārpa Noslēpumu (latīniski — «De Vermis Mysteriis»). Sākot ar pagājušā gadsimta vidu, «Noslēpumi» nereti parādījās grāmattirgotāju tirgotavās.

Mēs piedāvājam jums tulkojumu, kas ir veikts no grāmatas eksemplāra, kas ir iespiests 1932 g. vienā no privātajām Leipcigas tipogrāfijām.

 

Grāmata I. Uzsaukumi.

 

Tumsā Mītošā Vārdā, Stāvošā aiz Līnijas, Tā vārdā, kas liek plaisāt pasauļu pamatiem,

jeb neizturēt tiem Viņa diženumu un visa postošo varenību.

Ak, Tu, pamodinātais ar jaunavu vārošajām asinīm, izdzirdi manējo saucienu, atnāc uz grēcīgo

zemi, kur sagādā baudu upuru brēcieni.

No Deviņām Aizmirstības Malām,

No Septiņām Tukšuma Akām, iznāc, Valdniek!

Īaīn! Pielūdzu Tevi !Īaīn! Kalpoju Tev! Īaīn! Cildinu Tevi!

Lai aptumst saule! Lai izjūk pa gabaliem! Šausmas, Bijušās agrāk, Lai atgriežas pie mums!

Egh'jaggihn!

Nghe! Nelokāmais Īath Īattharlrl! Nghe! Negausīgais Eggalahamoš!Ng,he! Neredzamais Aštanga Īadu!

Īaīn, Aļjaha Valdnieki! Egh'jaggihn!

Tā vajag lūgties Tārpiem, jeb Viņi ir "Melnā Ceļa un Aizrobežas Zināšanu Valdnieki, kas atnāk Mijkrēslī, lai piesātinātos.

Uz zemes,kas ir pilna nicinātām dzīvēm, pielūdzošais Aļjahu iegūs Spēku, veicot šīs Grāmatas noslēpumus un izlejot sieviešu un zīdaiņu asinis,to iekšas nesot Dievībām, kas bija agrāk par visa Sākumu, jeb pliekanu barību Tie nepieņems.

Lai pamodinātu Viņus, viņam ir jādarbojas saskaņā ar Keroša likumiem,kuri izklāstīti Melnās Spirāles pirmajās rindās.

Viņam jābūt nesaudzīgam, sliecīgam uz izvirtību un jāvēlas varenību tik spēcīgi, cik tas ir iespējams, un nav jāapstājas nekā priekšā, lai sasniegtu to.

Un kaut arī daudz kas mainās, ir nemainīgas briesmīgās Aļjaha ceremonijas, un Vārdotāji seko tām no laiku laikiem, gaidot savējo stundu, kas ir Sašķelšanās un Saskaldīšanas Stunda.

Katram, kas ir gatavs atvērt acis miglā, atveras noslēpumi šie un pielūgsmes ceremonijas Saimniekiem, kas nesatur sevī nekā cilvēciska. Katrs, kas skatās ar mirušo acīm, redzēs un sapratīs, jeb šāds ir Saimnieku vārds:

Klausieties un paklausiet,mātes dzemdētie.Lieciet seju pret zemi jūsu Kunga priekšā, kurš ir bezsejains un izskatā savā ir līdzīgs miglai, citādi jūs - sprāgoņi smirdīgi.

Klausieties un paklausiet, mātes dzemdētie. Cieniet kaktu un krustojumu radības, un lai piesātina tos jūsu bērnu siltās asinis, un, lai to pēcnācēji tiktu baroti ar tām un uzaudzināti ,lai atbrīvotu Gulošos darvu bedrēs.

Klausieties un paklausiet,mātes dzemdētie.Nolieciet galvas pret tiem, kas runā Tumšās pasaules valodās, jeb gaismas pasaule ir nolādēta un paverdzināta uz mūžiem.

Tad parādiet godu Viņam, Valdniekam, kurš uzturas starp Kapiem un Ejošam Iekšpus Sienām, un paklanieties Viņa Atspulgiem: Tiem, Kas ir Bezveidīgais Ījog-Sotots, Drausmīgais Thatsoggua un Nesaudzīgais Azatots.

Uzstādiet altārus vietās, kur zemes āda paliek plāna, uz purvu malām un uz klints virsotnēm, un lieciet uz tiem veltes savas.Un pravietojums piepildīsies, un atbildēs Zvaigžņu Iemītnieki.

Ziniet, ka pasaulēs,gulošās pret Līniju, ir izmērs un forma, bet tam, kas atrodas aiz viņas, to nav, jeb dzīvojošie tur paši sev ir forma un izmērs. Šīs Līnijas vārds — Zenrit Maiņoš, Robežu Valdniece, un ar divējādām īpašībām ir apveltīta viņa.Uzmanieties no Robežas briesmoņiem. Tie neatzīst nekādus likumus un nedz zīme, nedz zīmols, nedz vārds neapstādinās tos, tad, kad augstākas būtnes šķērso Robežu un piesātinās saskaņā ar likumu.

Zemāku Dievu pielūgsme apgāna cilvēku, kurš arī bez tā — draņķība. Pielūdzošais Aļjahu vai Dēmonus, otrādi, svētīts un plauks.

Un māla trauks, kas ir cilvēka dvēsele , sairs un nebūs nekā pēc tam, tikai riebeklība un netīrība, un atdzims viņa dubļos, līdz nenomirs atkal.

Aļjaha taka ved pie Plīsuma un nemirstības. Gājējs pa to - kļūs vienots ar Saimniekiem, jeb tā runā Viņi.

Stāvi, Šausmu aptvertais, pret Akmens mūri. Un, lai pārsprāgst acis un izkrīt zarnas tam, kurš uzdrīkstēsies ieiet, pārkāpjot likumus.

Stāvi, Šausmu aptvertais, apcerot piecus gredzenus ap sauli, un, kad Mēness ir līdzīgs miesai, kura sadalās.

Stāvi, Šausmu aptvertais, bet neatkāpies savas dvēseles nāves priekšā, jeb tā - atdzimšana, un atdzimšana ir mūžīga.

 

Vārdotāju kaulu atklāšana ar Ghata Bultas palīdzību.

Nav uz zemes vietas, kur nebūtu apglabāts burvis, bet pat redzošie cauri zemei nevarēs atrast Vārdotāja kapu, jeb tāds atrodas šīs pasaules tumšā, neredzamā daļā.

Vārdotāja kapu vajag meklēt, lai izdabūtu no viņa kauliem cilindrus ,kuros atrodas tīstokļi (papirusi). Kas kaut vai reizi paskatīsies uz šiem tīstokļiem, varēs atminēt jebkuras zīmes un izlasīt jebkuras rakstības.

Meklējumam vajadzēs apgūt prasmi klausīties skaņu, ko izdod Dha līnijas (visas nepieciešamās ziņas par līniju tēmu, kā arī skaņām, ko tās izdod , ir izklāstītas III. grāmatā “Aļjaha Atslēgas”) un izšķirt Krāsas.

Bultu taisa no tīra dzelzs viena Yazn garumā (Vārdotāja elkonis), Uzgali un apspalvojumu — delnas garumā.

Lai iesvētītu bultu, vajag izrakt bedri kvadrāta formā, kura mala pielīdzinās astoņiem Yazn , bedres dziļums — pieciem Yazn, un jāpiepilda to līdz augšai ar suņu, cilvēku un žurku līķiem, un tiklīdz piecelsies no bedres smirdoņa, aizdedzina beigtās miesas, aplejot ar darvu.

Vārdotājs apiet bedri saules virzienā (virzienā no austrumiem uz rietumiem), turoties taisnā linijā, kas atrodas no katra kvadrāta malas uz trīs Yazn un saka iesvētīšanas vārdus:

Yehg He Shapatu Eghneme Nie

Haab Ikash L’ha Ernunnu N'kas

Ninertu Sbash Ula Ereh Taaf Hysn.

Uzreiz pēc iesvētīšanas bedri vajag aizbērt un nedrīkst atgriezties pie tās nekādos apstākļos.

Meklējumus vajag sākt dienā, kad ir apmācies,ietērpjoties apmetnī ar kapuci, kas ir uzšūts no aitu vilnas,un ar Kormčego amuletu uz kakla (amuleta izskats un viņa izgatavošanas likumi minēti IV Tārpu Noslēpumu Grāmatā), kas ir iztaisīts no dzelzs vai vara, ar divdesmitčetrām atverēm, guļošām uz trijām taisnēm, kas sadala amuleta apkārtmēru uz trijām vienādām daļām. Apbedījumu atrok ar vara lāpstu - ar Sakkata zīmolu uz tās.Viņu vajag ņemt līdzi, bet nedrīkst turēt rokās. Un vispār nedrīkst pieļaut, lai meklējuma laikā tā nejauši skartu zemi — tāpēc spalu taisa ne pārāk garu, bet lāpstu piesien pie muguras.

Pagriežoties ar seju uz ziemeļiem, vajag paņemt Bultu kreisajā rokā un ar skaļu balsi izkliegt uzsaukumu, kas atmodina Dha līnijas, jeb tamdēļ, lai atrastu kapu, vajag zināt Radību Izplatījuma līgano robežu virzienus, nevis zemes pasaules:

Alu Nmar Est N'zaaf

Sya Damalliah Ninferez Kalannu

Esanr Tsamalamen Varatur Ekonosh Nemellbe Ennugi Svar

Sažmiedzot plakstiņus un aiztaisot acis ar labo roku, nepieciešams sagaidīt līniju parādīšanos. Vispirms tās būs baltas un mirgojošas, pēc tam — melnas un spīdošas, un to sadalītie Poli, iekrāsosies atbilstošās krāsās, kuriem ir jāizmainās, kad kaps būs tuvu. Šajā mirklī Līnijas sāk skanēt.

Tad var noņemt delnu no acīm un atvērt tās, bet līniju redzēšana kā iepriekš paliks ar meklējošo. Bet, kas atvērs acis agrāk, nekā nomelnēs Līnijas un radīsies Krāsas, aizies bojā briesmīgā un mokpilnā nāvē.

Vārdotāja kauli pievelk Bultu ar tādu spēku, ka tā var izrauties no meklējošā rokām. Pieļaut to nedrīkst. Ghata bulta ir vienīgais pavadonis šajos nosacījumos. Bez tās palīdzības ir neiespējami ne tikai atrast apbedījumu, bet arī atgriezties. Vajag iet Tai pa pēdām, gaidot Krāsas izmaiņas.

Sākumā Augšējais Pols iekrāsojas melnā krāsā, bet Augšējais Labais — smaragda nokrāsā, pēc tam mainās visu pārējo Krāsas. Tālāk pastiprinās Vidējās Līnijas skanējums un top neciešami skaļš, kad meklējošais atrodas virs kapa. Šeit viņam ir jāapstājas un, neveicot ne soli, uz viena ceļa, ar spēku jāiecērt bultu zemē. Tajā mirklī gan Līnijas gan Poli pazudīs, bet meklējošā skatiens atgriezīsies zemes pasaulē.

Lai kur viņš neatrastos, blakus viņam nevar būt ne ļaudis, ne dzīvnieki, jeb nesaprātīgiem lopiem nav šeit ceļa un pats laiks rit šeit citādi.

Pie ļoti spēcīga Vārdotāja kapa meklējošais dzird daudzu balšu klusu dziedāšanu “Nnnnn”. Tas, kas atrok to, pakļauj sevi diženām briesmām.

Sākumā vajag izrakt divus grāvjus ap bultu, pēc tam vajag dabūt to laukā un jāturpina rakt zemi iekšējā grāvja robežās.

Atklājot Vārdotāja apbedījuma plīvurus, meklējošais iztīs tos un redzēs skeletu, kas atšķirās no cilvēciskā. Lai sašķel ar lāpstu kreiso un labo stilbu kaulu un dabūn cilindrus. Vāki no abiem cilindriem tiek noņemti ar griezšanu. Iekšpus tiem atrodas vīstokļi. Pirmo attin to, ka ņemts no labā stilba. Tas satur atslēgu no rakstiem — pietiek redzēt to, lai tos iegūtu un izzinātu Mirušo Runas.

Vīstoklis, kas ir ņemts no kreisā stilba, satur noslēpumus, kuri padarīs meklējošo par Vārdotāju. Šeit — līnija, kas nodala to, kas notika ar meklējošo līdz pat meklējuma beigām un ko var paust ar cilvēka valodas vārdiem, un to, kas notiks ar viņu pēc tam un par ko nevar būt sacīts.

Lai izzina mirstīgie tikai vienu: atradējs arī pats būs apgalabāts tajā pašā kapā dzīves ceļa beigās, un pēdējie viņa soļi ,noslēpumainā veidā, būs slēpti no ļaudīm, un atnāks cits, kas atklās viņu, un sašķels kaulus un dabūs cilindrus un izvilks vīstokļus no tiem un izlasīs uzrakstīto vīstokļos un kļūs par Vārdotāju un būs par tādu, līdz nepienāks laiks, jeb nemirstīgs ir Līķis, bet visi atnākošie pie viņa ir viņa daļas.

 

Sakkata Velte.

Gadījumos, kad Vārdotājam nepieciešams atbrīvot ļoti lielu varenību, kas noslauka visu uz sava ceļa, piemēram, ar Cietokšņa simbolu lasīšanas palīdzību, viņam ir jāpiedāvā Saimniekiem svaiga barība.

Tam izmanto zīdaiņa dzīvības spēka tvertni, izdabūtu ar fajnzehu un saliktu figūras iekšā,kas ierasēta ar asu priekšmetu uz mitra māla, kas nav redzējis dienas gaismu, divu mazu kvadrātu izskatā uz ziemeļiem.

Pienešana notiek naktī uz vienpadsmito vai divdesmitotro Lunārā mēneša dienu , akmens istabā bez jumta.

Darbības vietu apgaismo ar vaska svecēm, kas ir izlietas kopā ar sodrējiem un velnābola ziediem, kuri ir saberzti pulverī. Tās uzstāda pa kreisi un pa labi no figūras.

 

Zīdaiņa vēderu uzšķērž ar vienu spēcīgu precīzu sitienu, pēc tam izdīrā krūškaulu. Figūru nepieciešamas apslacīt ar asinīm, kas pārbagātībā tek no viņa ķermeņa.

Kreisajā kvadrātā liek sirdi, tvertnē — bailes, labajā — aknas — Tārpa Vārti. Apakšējā kvadrātā liek zarnas — pūšanas tvertnē, no kuras rodas dzīve.

Tālāk, lai padarītu žēlīgus vārtniekus un runātu ar tiem, Vārdotājs, ņemot zīdaiņa ķermeni uz rokām, noteic sekojošo formulu:

Enna Enna Agra Kiunnu
Ezalag Naa Acmarru Stha Necertash
Asa Shnisarayin Telum Eggitanash

Sākumā Vārdotājs dzird balsis, pēc tam no iekšām ceļas dūmi, un beidzot, tās aptver liesma un aprij pilnībā, atstājot tikai melnus putekļus.

Tad Vārtnieki paņems zīdaiņa ķermeni no Vārdotāja rokām, un to aprīts, tas pazudīs.

No nagu un roku liela daudzuma, kas zibsnē gaisā ar neticamu ātrumu, kļūs tumšs, arī zvaigznes debesīs, it kā saprāta atņemtas, mētāsies pa dažādām malām. Dāvājot žēlastību izsaucošajam, Vārtnieki virzīsies augstumā ,melnas miglas sabiezējuma veidā un zūdīs no redzesloka.

Daži burvji, nesagaidot dūmus, uztic upurējamo substanci citiem spēkiem, noteicot tādus vārdus:

Akhaa Raatu Vaah
Oto Tesapah Vast Zeyan Kaav
Nrhag Nell Naar

Tas ļauj runāt ar diženiem brīnumdariem, kas apglabāti aiz šīs pasaules robežām — to tēli ierodas gaisā un izdod daudzus noslēpumus. Tad, pārliecinoties, ka brīnumdaris pateicis visu, kas bija vajadzīgs Vārdotājam, viņš atdod viņam zīdaini.

Nesagaidot liesmu, citi nosūta dzīvību, kas iztek no tvertnēm, pa slepenu Sakkata avotu ceļiem. Tam noteic tādus vārdus:

Aye Talanru Ippanapash
Aye Naba Myukelni Ushtenebrash
Aye Utar Svanagpu Tsonanl Maannim

Šajā gadījumā var runāt ar jebkuru dēmonu, nosaucot viņu vārdā. Tad pamats, iekšpus figūras, pārvēršas līdzīgs tekošam ūdenim, uz kura virsmas uzkvēlo liesma un aprij atnesto. Figūras līnijas, nošķiroties no pamata, ceļas gaisā un, sasniedzot istabas ziemeļu sienu, iezzīmogojas tajā. Pēc tam izsaucamā dēmona seja parādīsies ūdenī. Pēc pabeigtās sarunas ķermenis ir jāiemet ūdenī.Tas uzvārīsies, un istaba piepildīsies ar asiņainu miglu. Tajā izgaisīs dēmons.

Tulkojums S.Burves. 

 

 Grimoirium Imperium

(Neliels ieskats)

Vai
Seno Garu Grāmata

Gulošo Mirušo Likumu un Paražu Grāmata,

Ko izzinājis doktors Džons Di

No Abdula Al'-hazreda

manuskriptiem-

iekļaujoša

Visa Veida Haosa Garu izsaukšanas

Slepenus Zīmolus un Talismanus

Un

Beidzamās Atslēgas Dzīvībai, Nāvei un Visumam.

Roma , 1680

Grāmata dalās četrās daļās. Pirmā daļa ar nosaukumu LIBER PRIMUM satur sevī Ņjarlathotepa Sejas zīmolus un raksturojumus.Otrā daļa LIBER SECUNDUM satur sevī Seno Garu vārdus, raksturojumus un zīmolus.Trešā daļa LIBER TERTIUM satur informāciju par to , kā pagatavot izsaukšanai nepieciešamos instrumentus, un , visbeidzot ceturtā - LIBER QUARTUM stāsta par to , kā pareizi ir jāveido izsaukuma aplis.Visu grāmatu es nepublicēšu, jo neredzu tam vajadzību, bet daļu no katras - ieskatam - es jums sniegšu. 

 

 Doktora Džona Dī priekšvārds.

 

Šī ir varenu vārdojumu, dēmonu un Dievu pakļaušanas grāmata, kuri mājo tālās Vietās, Vietās aiz ziemeļiem un dienvidiem, austrumiem un rietumiem, debesīm un zemes, Zemēs aiz Zemēm, tālāk nekā pašas tālākās planētas, Vietās, kas ir tālas no Kunga radītā. Noslēpumi, par kuriem es došu zināt, netika manis studēti līdz 1601 gadam, kad es sāku pārtulkot manuskriptu. Man piederēja manuskripts daudzus gadus, bet es tam nepievērsu īpašu uzmanību.Tas nesaistīja mani agrāk, tāpēc ka es saņēmu to kā dāvanu no blēža Barnabasa Saula ar mērķi atjaunot mūsu labās attiecības, kuras tika sabojātas viņa melu un mānu rezultātā. Es saņēmu manuskriptu no Saula 1581.g., un glabāju savā bibliotēkā daudzus gadus; es varēju atdot viņu jebkuram kurš paprasītu – tik zemu vērtēju viņu. Esmu visai priecīgs, ka to neizdarīju, jeb sapratu, cik ļoti ir svarīgs šis teksts! Pēc 1601.gada es ieinteresējos par grāmatu un nonācu pie secinājuma, ka viņa ir patiešām tik vērtīga, kā teica man Sauls līdz mūsu ķildai.Manuskripts sludināja, ka tās autors bija Abdula Aļ-Hazdreds, kurš uzzināja slepenās vārdošanas mākslas lielu daļu no autoriem un gariem, kurus viņš satika laikā, kad klaiņoja pa tuksnesi. Pirmoreiz izmēģinot Rituālus, kas ir aprakstīti šajā grāmatā, es sapratu, ka tā ir diženākā grāmata, kas jelkad uzrakstīta no mirstīgā rokas.

Bet man ir jūs jābrīdina! Jeb šī grāmata pilnīgi sagrāba mani un tās studēšana pārvērtās mānijā. Es pametu vairākumu savu darbu un zaudēju jebkādas cilvēciskas vērtības. Grāmata lika man veltīt tai brīvā laika vairākumu. Es izjutu daudz šausminošu lietu, vienlaikus uzzinot daudz pašus slepenākos noslēpumus.Es nožēloju, ka kā mirstīgai būtnei man nav pietiekami daudz laika šīs grāmatas izstudēšanai, bet pat tagad redzu, ka viņa satur atslēgu uz daudziem neaptveramiem noslēpumiem, ieskaitot Dzīvības un Nāves noslēpumus un pat Paša Radītāja noslēpumus. Ieklausieties manos vārdos, iekams jūs lasīsiet tālāk.

Grāmata pievelk pie sevis lielu dēmonu daudzumu un pat pašlaik tie uzmana Jūs, paliekot neredzami. Es pārliecinoši rekomendēju prasīt tos aiziet ikreiz, kad Jūs pāršķirsiet lapaspusi, citādi Jūs varat izrādīties apsēsts ar tiem, kas, nešaubīgi nozīmētu bezprātu un nāvi.

                           LIBER PRIMUM

                               (ieskats)

Tā ir Gulošo Mirušo likumu un paražu grāmata, dižena burvja un dzejnieka Abudla Aļ-Hazreda uzrakstīta. Ar šīs grāmatas noslēpumu palīdzību es komunicēju ar tumšajiem gariem,kuri apdāvināja mani ar dārgumiem – gan ar naudu ,gan ar zināšanām. Es tāpat uzzināju neizzināmus pirmrasējumus, tāds Tās spēks; izzināju daudz ko par drausmīgajiem Senajiem Gariem, kas dzīvoja vēl līdz radās cilvēks un arvien eksistējošus Sapņos. Un viens no tiem piesaistīja mani pie šīs varenās burvestības.

Reiz no rīta es atmodos un ieraudzīju, ka pasaule ir izmainījusies – debesis pietumsa, dārdēja ar ļaunu garu balsīm un mirdzēja ar dažādiem ziediem; un pati dzīve tika savaldzināta ar tiem. Tad es izdzirdēju saucēja kliedzienu, kaut kas kliedza un sauca mani no pakalniem. Šis sauciens uzbudināja mani un lika nosvīst, beigu beigās, es neizturēju un devos paskatīties, kāds dzīvnieks varēja kliegt ar tādu balsi. Es pametu savējo māju un klaiņoju pa tuksnesi, šo kliedzošo skaņu ielenkumā.Uz manis bija tikai apģērbs, kurā es izgāju no mājas. Es nīku no svelmes pa dienu un salu no aukstuma naktī, bet kliedzošais sauciens turpināja vajāt mani.

Uz trešo dienu aptuveni 6 pēcpusdienā kliedzošais sauciens beidzās, un es ieraudzīju savā priekšā cilvēku. Sejā un apģērbā viņš bija pilnīgi melns un sveica mani manā valodā, noteicot manējo vārdu. Šis cilvēks teica man, ka viņu sauc Ebonors. Un tas bija dēmons. Tieši viņš izdeva to saucēja kliedzienu.Bet es vēl nezināju, ka viņš bija ne vienkārši jaunākais dēmons, bet pašu ļaunāko garu vēstnesis, ko sauc par Senajiem Gariem, kurus nevar pilnībā vadīt pat pats varenākais tā Kunga brīnumdaris. Šis dēmons deva man velti saprast visus manuskriptus un ļaužu un dzīvnieku valodas. Tieši tāpēc es, Abduls Aļ-Hazreds, biju spējīgs izlasīt manuskriptus, kuri mulsināja mirstīgos daudzu desmitgadu laikā, bet es arī uz visiem laikiem zaudēju mieru.Un pat, kad mēģinu aizmigt, es turpinu dzirdēt lielu būtņu daudzumu ap mani; un es dzirdu tuksneša putnus un kukaiņus; bet sliktākais par visu ir suņi, kuri traki rēc un rej, ziņojot par Seno Garu atnākšanu.

Pēc tam, kad sauciens beidzās, es atgriezos savā pilsētā, ar jaunām zināšanām, un pavadīju bezmiega nakšu lielu daudzumu, klausoties pašās mazākajās radību balsīs un neredzamu dēmonu sarunās. Es domāju, ka tikai mirušo starpā es varēšu aizmigt.

Pēc daudzām bezmiega dienām es atkal devos tuksnesī, cerot atrast Ebonoru un likt viņam ņemt savējo velti atpakaļ, jo tā izrādījās par pašu drausmīgāko lāstu. Un atkal maldījos es trīs dienas un astoņpadsmit stundas ilgi. Un uz astoņpadsmito stundu Ebonors parādījās man. Es kritu viņa priekšā un lūdzu paņemt viņa velti, jo tā atņēma man saprātu, bet dēmons neizrādīja pret mani līdzcietību. Tā vietā viņš sacīja, ka var apveltīt mani ar vēl lielākām zināšanām.Viņš paņēma mani aiz rokas un ieveda zem aukstajām tuksneša smiltīm. Daudz soļus nosoļojām mēs, kamēr nesasniedzām durvis slepenajā pazemē. "Šeit jūs varēsiet saprast galīgās patiesības, bet izzināsiet tikai mazāko", – sacīja man dēmons, verot vaļā šīs durvis. Un es no jauna izdzirdēju šo saucienu, kas nāca no durvīm, bet viņš bija tūkstoškārt jaudīgāks par pirmo; Ebonors paņēma manējo roku un pārvilka mani pār slieksni. Aiz tām durvīm redzēju es visas neizsakāmās zināšanas, bet gandrīz galīgi zaudēju saprātu.

Un izzinot to zināšanu, es no jauna nokļuvu tuksnesī Ebonora priekšā, kurš smējās par mani un jokoja, saucot cilvēka saprātu par primitīvāku, salīdzinot ar Seno Garu saprātu. Slepenajā pazemē Senie Gari deva man zināt, ka viņi bija paši briesmīgākie un ļaunākie gari, kas ieradās uz Zemes no ārpuses. Pēc cilvēka dzimšanas tie tika padzīti no Zemes, jeb zvaigznes kļuva nelabvēlīgas.Bija padzīti visi, izņemot Ņjarlathotepu – Ēģiptes tumšo garu un Seno Garu sūtni, un Ebonors bija viena no viņa sejām. Pagriežoties, Ebonors iesmējās un sacīja man, ka reiz atkal iestāsies laiks, kad zvaigznes no jauna ieņems pareizo stāvokli un Senie Gari atgriezīsies. Pēc tā viņš izzuda, un es atkal paliku viens.

Es nolēmu atpūsties, kaut arī manējā nolādētā velte nav vēl pametusi mani. Atgūstoties, es redzēju savējās rokās grāmatu, kura saturēja Ņjarlathotepa vārdu lielu daudzumu, Seno Garu sūtņa. Tikai es biju spējīgs pilnībā izlasīt viņu, jeb vairāk neviens no mirstīgajiem nevarēja saprast uzrakstīto. Grāmata darīja man zināmu, ka Ņjarlathotepam ir divdesmit viena seja. Katra no šīm sejām var tikt piesaukta noteiktā laikā – no dienas trešās līdz priekšpēdējai stundai.Katrai sejai atbilst svētā zīme, kura ir jāizmanto ar pareizu uzsaukumu.

                                            LIBER SECUNDUM

                                 (ieskats)

Šajā nodaļā es pastāstīšu par Seno Garu vārdiem, dabu un zīmoliem. Kādreiz Senie Gari mājoja uz Zemes, bet zvaigznes izmainījās un Tie tika izdzīti ārā un ieslēgti. Tomēr ir laiks, kad zvaigznes pieņem stāvokli, kurš ir labvēlīgs dažiem gariem un tie var tikt izsaukti.

Eksistē četrdesmit pieci Senie Gari, kuru būtība ļoti briesmīga un spēcīga un tāpēc es prasu jūs nekad neizsaukt tos, izņemot ārkārtējus gadījumus. Ja jūs patiešām noriskēsiet veikt izsaukumu – tad sagatavojoties, mazākās kļūdas gadījumā jūs gaidīs nenovēršama nāve – jo Tie nevar būt viegli aizsūtīti un, esot izsaukti, nodarīs drausmīgus postījumus. Zvaigznes top labvēlīgas Seno Garu izsaukumam, kad Zodiaka zīmes krusto debess sfēras noteiktus grādus.Pareizais laiks izsaukumam tiks norādīts tālāk.

Tālāk seko attiecīgie Zīmoli un to raksturojums, ko es nepublicēšu.

Tagad, kad jūs zināt To laikus, vārdus un zīmolus, es vēlreiz jums uzstājīgi rekomendēju izsaukt jebkuru no tiem tikai ārkārtējās situācijās. Ja jūs esat valdnieks - nekad neizsauciet tos uz divkauju, jo Haoss gūs virsroku. Ja jūs esat ziņkārīgi - nekad neizsauciet tos, lai apmierinātu savu ziņkārību, jeb uzcelsies varenas šausmas un nāve.Ja jūs gribat likt Tiem izpildīt jūsu vēlmi - nedariet to, pretī izsauksiet Ņjarlathotepu, jeb Senie Gari nepakļaujas nevienam un Tiem nav saimnieku. Jums tāpat ir jāzina, ka nav nekāda veida , lai padzītu Senos Garus, jeb Tie aizies tikai tad, kad zvaigznes ieņems stāvokli, kurš ir nelabvēlīgs Tiem.

 

                    LIBER TERTIUM

                              (ieskats)

Šajā nodaļā es izskaidrošu, kā taisīt maģiskus instrumentus, kuri ir nepieciešami vārdotājam garu izsaukumam, kuri ir pieminēti divās iepriekšējās nodaļās. Parūpējieties par to, lai pagatavotu instrumentus maksimāli precīzi, saskaņā ar manējām rekomendācijām un norādītajā laikā, citādi tiem nebūs nekāda spēka. Man ir zināmi maģiski instrumenti, kuri tiek izmantoti mazajos vārdojumos Ņjarlathotepa Seju izsaukumam;un es zinu instrumentus, kurus izmanto Seno Garu izsaukšanai; bet es zinu tikai dažas aizsardzības metodes no Senajiem Gariem. Tāpēc es rekomendēju jums izsaukt Etonetataeu (Etonetatae), Badero (Badero) un Nerekso (Nerexo) Sejas, pavēlēt tiem runāt tikai taisnību un uzzināt no tiem par jebkuriem pieejamiem aizsardzības līdzekļiem pret Seno Garu, kuru jūs grasāties izsaukt.

Pie visiem izsaukumiem jums vajadzēs galvenos maģiskos instrumentus: zizli, dunci, kvēpinājumus, ogļu pannu un pergamentu. Kad jūs grasīsieties izsaukt Seno Garu, jums arī vajadzēs zobenu, akmeņus un gredzenu. Papildinājumā tam vārdotājam jābūt ietērptam atbilstošās drānās uz kurām ir uzrasēti piemēroti zīmoli un maģiskas zīmes.

Piem.

Nākamajā dienā pēc apģērba izgatavošanas, Venēras stundā, nocērtiet cipreses zaru un izgrieziet no tā gludu nūjiņu apmēram vienas pēdas garumā. Velciet savu apģērbu maģisko instrumentu izgatavošanas laikā, bet, kad tie nav vajadzīgi – ietiniet tos apģērbā un paslēpiet. Izgriežot nūjiņu, nākamajā dienā paņemiet jaunu nazi, kura asmens nav pazinis cilvēka vai dzīvnieka asinis un Merkūrija stundā attēlojiet uz naža zemāk attēlotās zīmes.(Ziniet gan: trīsstūra zīme naža beigās - būtībā Žests, veicamais ar pirkstiem, kurš ir aprakstīts augstāk).Pēc tā , tajā pašā stundā, jums ir jāiesvēta nazis, ievietojot viņu uguns liesmā, lai tas attīrītos.

Nākamajā dienā, Mēness stundā izgrieziet uz kociņa Ekotos zīmi (Ekotos). Zīme ir jāiegravē četrreiz visas nūjiņas garumā, pēc tam pagrieziet to pa ceturtdaļu, un no jauna izgrieziet šo zīmi četrreiz. Rīkojieties tā vēl 2 reizes, kamēr uz kociņa neatradīsies 16 sekojošas zīmes:

Pēc tam, nūjiņas galā iegrieziet Mirat-Fortin gredzenu (Mirat-Fortin):

Nākamajā dienā, Saturna stundā, iesvētiet nūjiņu.

 

                           LIBER QUARTUM

                                              (ieskats)

Šajā nodaļā tiks rakstīts, kā pareizi vārdotājam ir jāveido aplis. Kā es pieminēju agrāk, aplim jābūt pietiekami spēcīgam, lai apvaldītu garu spiedienu Rituāla laikā. Ja jūs grasāties izsaukt Ņjarlathotepa Sejas, apli nepieciešams veidot ar miltiem, ar krītu vai izrakt zemē ar nazi vai zobenu. Ja jūs gribat izsaukt Seno Garu, aplis ir jāizrok zemē vai akmenī un pēc tam jāpiepilda ar miltu un sudraba putekļu maisījumu, jo sudrabs ir apveltīts ar vislabāko aizsardzību pret gariem, tāpat kā Kinocetus akmens, kuru var saberzt sīkā pulverī un izmantot apļa nostiprināšanai.Riņķa forma ir norādīta tālāk.

Viņam jābūt izmērā - deviņas pēdas un viņu var veidot patstāvīgai vai pagaidu izmantošanai. Uz apļa ziemeļiem,trīs pēdu attālumā, novietojiet gara zīmolu, kuru jūs vēlaties izsaukt. Un zīmols ir jāuzraksta uz apļa - jaunavīga jēra ādas vai pergamenta ,vienas pēdas diametrā. Bet par tinti izmantojiet baltu baložu asinis, ko nogalinājis rituālais nazis; glabājat tintes jaunā pudelītē.Spalvas kāts ir jāpagatavo no putnu spalvas. Apli un zīmolu vajag pagatavot 8 stundas iepriekš līdz Rituāla veikšanai.

Ja jūs tiecaties izsaukt Seno Garu, tad veidojot apli Merkūrija stundā, 8 stundas iepriekš līdz Izsaukumam. Nedrīkst ieiet gatavā aplī līdz Izsaukuma sākumam, turklāt zīmols ir jāsaglabā aptīts baltā zīdā pret apli. Un pēc katras stundas paiešanas līdz Rituāla sākumam jums ir jāpadzen klejojošos garus no izsaukuma vietas.

Tulkojums S.Burves.